Rīgas pils (Pils laukums 3)
Arī Valsts prezidenta rezidencē Rīgas pilī mīt spoks, un par to pastāv divas leģendas.
Daloties ar spoku stāstiem, prezidenta kanceleja vēsta, ka pirmā leģenda saistīta ar Svētā Gara torni, virs kura pašlaik plīvo Valsts prezidenta un Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Livonijas ordeņa laikā Svētā Gara tornis un Bruņinieku tornis, kurš mūsdienās vairs nepastāv, ir bijuši savienoti un tur bijis izveidots spitālīgo hospitālis.
Drošības dienesta pārstāvji un ikviens, kas ir palicis pa nakti šajā pils daļā, stāstījuši, ka naktī vislabāk ir dzirdami soļi un krakšķi uz Svētā Gara torņa vecajām un vītņotajām trepēm. Tāpat ir bijuši gadījumi, ka naktīs kāds staigā pa telpām un grabinās.
Spoku pastaigas gan vairāk ir dzirdamas vecajā pils daļā, bet arī jaunajā ik pa laikam ir dzirdams spoks. Pils darbinieces to ir nosaukušas par Zilo dāmu. No rīta ap pulksten sešiem, kad cilvēki vēl nav ieradušies darbā, blakus telpā ir dzirdams, kā tiek pārvietoti krēsli, čīkst durvis, bet, pārbaudot telpu, tur neviena nav. Spoka darbošanās ir dzirdama līdz brīdim, kad tam tiek pateikts "Labrīt".
Otrā leģenda ir saistīta ar "Dorotejas istabu". Doroteja bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva. Kādu laiku Dorotejas portrets šajā telpā bija vienīgais, bet nu jau šīs istabas sienas rotā ne tikai viņas, bet arī augstmaņu portreti, kuru vārdi ir saistīti ar Latvijas vēsturi. Doroteja ir bijusi ļoti skaista un cēla sieviete. Tiek uzskatīts, ka viņai nepatīk, ka viņu aizēno, tāpēc katru rītu gleznas, kas atrodas istabā, ir sašķiebušās.
Zem pils un arī zem Svētā Gara torņa ir daudz pazemes eju un pagrabu, kas līdz galam nav izpētīti. Lielākā daļa no šīm pazemes ejām pieder muzejiem, kuri tur glabā arheoloģiskos izrakumus, tostarp cilvēku kaulus un galvaskausus.
Kad 1941.gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Rīgas Pionieru pils, ir bijis gadījums, ka pils ir bijusi pilnīgi tumša, tajā neatradās neviens, bet pulksten divos naktī pilī kādā istabā aiz aizslēgtām durvīm ieslēgusies gaisma. Tā laika apsardzes darbinieks devies gaismu izslēgt, taču, atgriežoties savā postenī, viņš ievērojis, ka tajā pašā istabā atkal ir iedegusies gaisma, lai gan pirms brīža apsargs to izslēdzis.
Kāds cits Valsts prezidenta drošības dienesta pārstāvis no savas pieredzes stāsta, ka pirms pāris gadiem mierīgā vasaras naktī pilī logs atvēries līdz galam vaļā, lai gan tas nav bijis iespējams, jo logi bijuši rūpīgi pārbaudīti un tuvumā nav bijis neviena, kas būtu varējis to atvērt.
Rīgas pils celtniecība Daugavas krastā sākta 1330.gadā. 1922.gadā Rīgas pils kļuva par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci. Pēc Latvijas okupācijas no 1940.gada līdz 1941.gada februārim pilī apmetās Latvijas PSR Tautas komisāru padome, bet 1941.gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Rīgas Pionieru pils.
Latvijas valsts pastāvēšanas laikā pils dienvidu daļā darbojās muzeji.
1995.gada 12.jūnijā pils atkal kļuva par prezidenta rezidenci.
Lielie kapi Rīgā (Mēness iela 3)
Pirms simts gadiem nomiris kāds Rīgas vācu sabiedriskais darbinieks, kurš bija pazīstams kā dievvārdu nievātājs. Tas mēdzis izzobot vecas dāmas, kas akurāti apmeklējušas visus dievkalpojumus. Reiz kāda no šīm dāmām viņam pārmetusi ticības trūkumu un piebildusl, ka augšāmcelšanās dienā viņš droši vien palikšot kapā un nosnaudīšot tur visus debesu jaukumus. Viņa turpretim esot jau apgādājusi akmens kapa krustu, pie kura pieķeršoties tiklīdz sadzirdēšot eņģeļu bazūnes. Neticīgais atbildējis, ka viņš esot pieradis agri celties, tādēļ pamodīšoties jau droši vien piecas minūtes pirms bazūņu skaņām. Tad viņš steidzīgi pieķeršoties dāmai pie šlepes un kopā ar viņu ieiešot debesīs. Neticīgais drīz pēc tam nomiris. Viņa kapa vieta atrodusies blakus minētās dāmas izraudzītajai kapa vietai. Nepagājusi ne nedēļa, kad jau sākušas klīst valodas, ka mirušais ierēdnis spokojās pat gaišā dienas laikā. Kādu dienu ticīgā dāma pārnākusi mājās ļoti satraukta, likusies slimības gultā, un pēc trim dienām mirusi. Zārkā guldīta kā jau galma dāma ar garu šlepi. Drīz pēc viņas bērēm sākušas klīst valodas, ka dāma redzēta diendusas laikā staigājam gar kapsētas žogu, turot šlepi kreisajā rokā un vairoties no sava pretinieka, kurš tai sekojot uz pēdām un cenšoties satvert tās šlepi.
