Šādi raksti noteikti jau ir bijuši, bet tomēr ,ceru, vismaz daļa būs nedzirdēti, iedvesmojos Līgo vakarā staigājot pa Vecpilsētu...
Šādi raksti noteikti jau ir bijuši, bet tomēr ,ceru, vismaz daļa būs nedzirdēti, iedvesmojos Līgo vakarā staigājot pa Vecpilsētu...
Doma baznīca (Herdera laukums 6)
Doma (Māras) baznīcas pagrabi
Ādažos divus gadus atpakaļ nomirusi veca māte, 102. gadus nodzīvojusi. Viņa stāstījusi, ka viņas mātes mātes vīrs bijis Rīgā par Māras baznīcas sargu. Vienā vakarā vēlu pie baznīcas piebrauca kariete no kuras izkāpj divi kungi un saka uz sargu, lai slēdz baznīcu vaļā. Sargs saka, ka viņam nav tiesību to darīt, lai rāda atļauju. Bet svešie saka, ka viņam citas izejas nav, vai mirt , vai slēgt vaļā. Svešie apsējuši sargam ap galvu lakatu , lai neredz, un veduši pa kādiem gaņģiem un ejām uz augšu un leju. Varējis dzirdēt , ka aiz sienas šļakst un skalojas ūdens. Tad viņam atsietas acis. Bijusi zāle ar velvētiem griestiem. Daudz lielu grāmatu bijis pie ķēdēm pieķēdētas. Svešie paņēmuši vienu nelielu grāmatu ar sarkaniem vākiem , atlauzuši ķēdi vaļā. Pacēluši vienas kastes vāku, un tur bijis daudz zelta naudas. Svešie teikuši, lai ber kabatā cik vēlas, bet paši nav ņēmuši. Tad sargam atkal aizsējuši acis, un visi iznākuši ārā no baznīcas. Svešie teikuši, ka grāmatā esot visi Rīgas plāni. Vēlāk sargs bāzis roku kabatā, kur bijis ielicis tikai divus naudas gabalus. Šis notikums varēja attiekties uz zviedru laikiem.
(Šai pašai teikai ir vēl trīs varianti).
Sarkanais kardināls
Jau no 13. gs. Rīgā Doma baznīcas teritorijā atradies klosteris. Viens no klostera mūkiem esot bijis diezgan nežēlīgs. Kā beigusies viņa dzīve, nav zināms, bet, iespējams, kā jau tas pieklājas spokam, miris ne jau dabiskā nāvē. Par spoku klīst dažādas baumas. Gandrīz katrs muzeja darbinieks zina kaut ko par spoku pastāstīt. Visbiežāk spoks ir redzēts muzeja kolonnu zālē, kura pasreiz tiek remontēta un pēc kāda laika tiks atklāta, ja remontam nepietrūks naudas. Kolonnu zālē, kā stāsta daži darbinieki, spoks mēdzot pastaigāties gar kolonnām un grabināties gar logiem. Bet tas, kā jau parasts, mēdz notikt arī naktīs vai arī sestdienās un svētdienās. Iespējams, ka Sarkanais kardināls vainojams arī dažos mīklainos notikumos muzejā. Savulaik, sakot ar 50. gadiem, kā stāsta muzeja bijusī direktore Līvija Blūmfelde, uz muzeju bieži tika saukti ugunsdzēsēji. Parasti to darījuši kaimiņi, kas dzīvojuši Jaunielas pusē pie restorāna ''Pūt, vējiņi!'', uz kuru iznākuši kolonnu zāles logi. Kad atbraukuši ugunsdzēsēji, izrādījies, ka tā ir viltus trauksme. Muzejā nekas neesot dedzis. Tādu izsaukumu bijis ļoti daudz, it īpaši karstās vasaras dienās, kad gaiss no karstuma virmo. Tad Jaunielas pusē esot redzēts kaut kas līdzīgs uguns liesmām, To kāda koncerta laikā 80. gadu vidū redzējuši arī paši ugunsdzēsēji. Zinātnieki centušies to izskaidrot ar vitrāžu sastiprinājuma ķīmiskā sastāva izgarojumiem karstā laikā. Taču, kāpēc Sarkanais kardināls kolonnu zālē rādās arī ziemā, to neviens nespēj izskaidrot.
Rīgas Sv. Jāņa baznīca (Jāņa iela 7)
Jāņa baznīcas spoki
Droši vien ejot garām šaj baznīcai, no A puses pret Pētera baznīcu daudzi ir pamanījuši apm. virs 3 m no ielas puses aizrestotu krustveida robu - kaut kas līdzīgs logam vai lūciņai. Par to vēstī nostāsts. Šis lodziņš vedot uz telpu, kur divi mūki ļāvuši sevi dzīvus iemūrēt, tādējādi, kad gribējuši nodoties lūgšanām un tikt svēto kārtā. Tie pārtika no labdarības ziedojumiem, ko pasniedza no ārpuses, bet pēc kāda laika iestājies kapa klusums...
Romas pāvests gan nav piešķīris viņiem svēto titulus, uzskatot, kad mūku mērķis esot bijusi tīra godkāre un no tā baznīcai nav it nekāds labums. Kā jau bieži gadās, nostāsts atbilst patiesībai. 1848. gada vētra nogāza baznīcas veco torni. Vajadzēja to remontēt. Pie viena nolēma pameklēt arī mūku mirstīgās atliekas. Meistari izklaudzināja sienas, līdz kādā vietā atskanēja dobjāka atbalss. Kad atdarīja nišu, tajā atrada abu fanātiķu mirstīgās atliekas. Robu sienā aizmūrēja, atstājot tikai krustveida caurumu. Lieki piebilst, kad toreiz kārtīgie ''kristīgie'' cilvēki pat nemaz nepadomāja mūkus apbedīt, aizvācot tos beidzot no baznīcas mūriem.
Par minēto baznīcu ir vēl nostāsts, jo tur esot iemūrēts vēl viens mūks...
Tā kā kārtējā ugunsgrēka 15. gs. (iespējams, baznīca sagrauta rīdzinieku un ordeņa cīņās 1483.-1491. gadā), atjaunojot klosteri, kā arī baznīcu, dominikāņu mūki vēlējās, lai ne uguns, ne citas nelaimes vairs nespētu neko izdarīt šai ēkai, un tādēļ tika nolemts iemūrēt dzīvu kādu mūku, kā svēto mocekli. Mūka vārds neesot zināms. Trešaja naktī pēc mūka iemūrēšanas, tajā vietā, kur viņš bija iemūrēts, atskanēja vaidi un klusa skribināšanās. Pret to tika izmēģināts gan svētais ūdens, gan Tēvreize, bet nekas nelīdzēja. Astotaja naktī ap pulksten divpadsmitiem skribināšanās apklusa un parādījās spoks - dominikāņu mūks savā melnajā tērpā ar kapuci, kāds bija dominikāņu mūku tērps tajā laikā. Mūks - spoks apgaja trīs reizes ap baznīcu un pazuda. Kopš tā laika tā bija spoka katras nakts procedūra. Bieži tas traucēja mūkiem noturēt nakts mesu, bet spoku neizdevies padzīt, neesot līdzējuši nekādi pasākumi. Šis spoks, kaut arī traucējis dažkārt saviem brāļiem nakts mesas laikā , tomēr tajā laikāe esot bijis zināmā mēra mierīgs un kluss. Bet tikai līdz laikam, kad pie Jāņa baznīcas 16. gs. beigās ierīkoja skolu. Kopš tā laika spoks acīmredzot apguva no skolniekiem dažus nelāgus paradumus - dzeršanu, tabakas pīpēšanu un lamāšanos rupjiem vārdiem, kaut gan izklausās neticami, ka spoks varētu dzert un pīpēt (..).
Stāsta, ka tas ap Ziemassvētkiem esot tā piedzēries, ka aizlidojis līdz laukumam pie Pēterbaznīcas un sācis lēkāt, kā arī skaļā balsī dziedāt, O mein liebes Grethen (''Ak , mana mīļā Grietiņa), bez tam šie arī bijuši vienīgie pieklājīgie vārdi visā dziesmā. Pēc šīs ampelēšanās laikam aiz kauna spoks nerādījās apmēram 20 gadu. Tikai 19. gs. esot apciemojis baznīcu un sācis strīdēties ar kādu studentu, apgalvojot, ka Dieva nav un zeme esot apaļa, kā arī ne visai labi izteicies par mūka iemīļoto alus šķirni - tumšo alu. Pēc tam spoks esot bijis ļoti apbēdinats, sācis dzert, un rādījies ļoti reti. Mēdz stāstīt arī kā anekdoti - ja nu tomēr sanāk būt Rīgā ap Jāņa baznīcu Ziemassvētkos un ieraudzīt mūku - uz svetību, esot to jāpacienā ar ko stiprāku.
(sanācis jau bija ap vieniem Ziemassvētkiem tur pabūt, bet neko piedzērušam mūkam-spokam līdzīgu gan neredzēju, nesastapu - nezinu, varbūt vnk nepagaidīju līdz pulksten divpadsmitiem naktī...kas zina... :D)
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (Skārņu iela 10/20)
Spokošanās Sv. Jura baznīcā (muzejā)
No Sv, Jura baznīcas saglabajušās tikai nelielas daļas. Tās rekonstruētas un ietvertas tagadējā Lietišķās mākslas muzejā. Baznīcā neiztiek bez spokiem. Viens spoku stāsts saistāms ar Sv. Gara konventu un Rīgas pils pirmo teritoriju. Te no 1204. gada atradās Zobenbrāļu ordeņa (dibināts 1202. gadā) pils. 1297. gadāšī pils tika nopostīta Livonijas ordeņa (tas izveidots pēc Saules kaujas 1230. gadā, likvidējot Zobenbrāļu ordeni) cīņās ar rīdziniekiem. Rīdzinieki esot pili ieņēmuši un ordeņa brāļus pakāruši. Iespējams, tolaik arī radies sis spoku stāsts. Un ta 19. gs. 90. gados par telpam, kuras jau bija izveidotas par noliktavām (Jura baznīca tika likvidēta reformācijas laikā), klīdušas runas, ka naktīs tajās dzirdami kliedzieni, vaimanas un cīņu troksnis.
Tādēļ kāds skolnieks esot slepeni ielavījies noliktavā un pabijis ieslēgts veselu nakti. Otrā dienā viņš atrasts ar šausmu izteiksmi sejā. Pēc tam zēns ilgi slimojis - mocījies ar drudzi un pastāvīgi lūdzis žēlot bērnus, kliegdams: ''Ko tev nodarījuši nevainīgi bērni?Redzi, viņi lūdz Dievu!'' - un pēc tam vaimanajis: ''Viņus nonāvēja! Še jums viņu asinis!''
Pēc kāda laika zēns nacis pie samaņas un izstāstījis visu, kas noticis noliktavā. Kad zēns palicis viens noliktavas telpā un aiz viņa aizslēgušās durvis, no zemes atskanēja zvanu skaņas un gar sienām sākusi tīties migla, tad parādījies kāds vīrs ar melnu krustu un baltām drēbēm, kā ģērbās ordeņa brāļi. Šis vīrs jautājis, ko zēns vēlas. Kad uzzinajis, ka zēns grib zinat, vai baumas ir patiesas, vīrs jautājis, vai zēns zinot, kas šī ir par ēku. Un atklājis, ka te pirms sešsimt gadiem no brāļu rokam krituši daudzi svētā krusta nesēji, kā arī citi garīdznieki un bērni. Tieši tonakt, kad zēns palicis noliktavā, bijusi drausmā notikuma gadadiena. Un vīrs, iespējams, bijis mūks baltās drēbēs, apsolījis parādīt, kas te noticis pirms vairākiem gadsimtiem. Tajā brīdī noliktava pārvērtusies par baznīcas altāra daļu, kuras priekšā stāvējuši divi priesteri un dziedājuši drebošā balsī, viņiem piebalsojis uz ceļiem nometies kāds pussimts ievainoto, slimo un nespējnieku, kā arī desmit zēni bāliem vaigiem. Pēkšņi aiz baznīcas durvīm sācies kaujas troksnis un durvis tikušas dauzītas no ārpuses, bet pa logiem lidojuši iekšā akmeņi. Pēc brīža baznīcā ielauzušies asinīm notraipīti karavīri, kuru vidū bijis arī mūks ar rungu rokās. Ieraudzījuši, ka baznīcā notiek Svētā mise, karavīri apstājušies, bet mūks pavēlēja netaupīt nevienu velna kalpu. Viņš pieskrējis pie altāra un iznīcinājis svēto Eiharistiju, mīdot ar kājām. Kad dievlūdzēji protestējuši, mūks pavēlējis karavīriem iznīcināt visus, jo tada esot Dieva griba. Pēc šiem vārdiem mūks nositis vienu no bērniem, kura asinis izšķīdušas pa sienu. Tad sākusies masveida slepkavošana. Neviens no tiem, kurus nogalināja, neesot pretojies, visi tikai lūguši Dievu. Skolnieks, kurš to visu redzējis, nespējis to paciest un meties uzbrukumā mūkam, dauzot viņu ar šķēpu, ka tas sabrucis, bet pēc tam nācis stiprs trieciens. Zēns iekritis nesamaņā un turpmāko vairs neatceras.
Rīgas Sv. Pētera baznīca (Skārņu iela 19)
Pētera baznīcas spoks
Par Pētera baznīcu ir saglabājušies divi spoku stāsti. Viens no tiem vēstī, ka 19. gs. sākumā, kad Dievu sāka pielīdzināt cilvēkiem un radās uzskats, ka nekādu pārdabisku parādību nav, divi jaunekļi strīdējušies ar vecu, dievbijīgu cilvēku. Strīda laikā, lai pierādītu, ka neeksistē ne Dievs, ne arī pārdabiskas parādības, jaunieši iesaukušies: ''Mēs būtu ar mieru ieiet vienalga kurā baznīcā un iesist naglu altāra telpas sienā!'' Vecais vīrs savukārt jautājis, vai viņi to varot izdarīt Andreja naktī Pētera baznīcā, kur pa veciem nostāstiem, miris kāds Zilās gvardes vīrs.
Kas tas par vīru un kad viņš miris, kā jau parasts spoku stāstos, nav zināms. Zilā gvarde bija melngalvju nama tirgoņu zeļļu gvarde, kas izveidota 1720. gadā Šī zilos tērpos tērptā rota tika pakļauta zaļos tērpos ģērbtās rotas rotmistram. Līdz pat 19.gs. 80. gadiem abas rotas kopa veidoja Rīgas jātnieku gvardi.
Jaunekļi un vecais vīrs saderēja uz simts dālderiem par to, ka abi jaunekļi Andreja naktī izpildīs dievbijīgā vīra prasību. Jaunekļiem bija liecinieku klātbūtnē piecas minūtes pirms pusnakts jāieiet Pētera baznīcā no Skārņu ielas puses un apmēram pēc pusstundas jāiznāk ārā, savukārt otrā dienā visi kopīgi ieies baznīcā un apskatīs altārī iesisto naglu. Tad vecis samaksas salīgto naudu, bet ja jaunieši nebūs izpildījusi apsolīto, tad viņiem būs jāmaksā simt dālderu vecim.
Pienāca Andreja nakts. Visi sapulcējusies pie baznīcas durvīm. Abi jaunieši nesuši rokas pa vaska svecei , kā arī stiepuši līdzi garas kāpnes, lai varētu uzkāpt un iesist naglu. Kad bija pienācis noliktais laiks, jaunekļi iegājuši baznīcā. Pārējie palikuši ārā, gaidot, kad pulkstenis nositīs tieši divpadsmit. Kad tas noticis, atskanējis sirdi plosošs kliedziens no baznīcas: ''Glābiet! Zilais nāk!'' - ēkas iekšpusē kaut kas smagi kritis. No baznīcas izskrējis viens no jaunekļiem un bailēs aizsledzis durvis. Tikai pēc pusstundas gaidītāji kopā ar baznīcas kalpotajiem un uztraukto jaunekli devušies iekšā. Altāra telpā bija redzamas apgāztas kāpnes, bet baznīcā palikušai dīvaini karājies pie iesistas naglas. Kad viņš no turienes nocelts, nabaga jauneklis bija jau miris. Viņa biedrs, kurš bija palicis dzīvs, apgalvojis, ka tajā brīdī, kad nagla tikusi iesista, tās sitējs zobgalīgi pajautājis: ''Nu kur tad ir tā Zilā gvarde?'' Tajā pašā brīdī no zobgaļa mutes atskanējis šausminoši skaļš kliedziens: ''Laid vaļā! Palīgā!'' - un tā viņš tur arī palicis karājoties, bet kāpnes pašas no sevis apgāzušās. Dzīvs palikušais, kas to visu atstāstījis, pats arī knapi izglābies - viņam savukārt pakaļ dzinušies bruņoti Zilās gvardes vīri.
Kāda cita teika (mazāk biedējoša)
1773. gadā Rīgā tika izdots likums , kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās, un daudzās no tām tika aizmūrētas kapa vietas. Tā kāds strādnieks, aizmūrējot kapus, atradis kādu pazemes eju lielā ģērbkambara pusē un, neziņojot darba vadītājam, slepus viens pats taja iegājis. Strādnieka lampa pēc kāda laika izdzisusi, un viņš palicis tumsā un krustcelēs, kur pirms gaismas nodzišanas atradies,un, meklēdams izeju, apmaldījies. Izsalies un noguruma mākts, strādnieks pakritis, tad it kā tālumā dzirdējis cilvēku balsis un steidzies balsu virzienā, kur ieraudzījis ap piecdesmit rindās sakārtotu akmens šķirstu. Katrā gulējis mūks melnās drēbēs un dziedājis skaistu, svinīgu himnu svešā valodā. Strādnieks steidzie tiem garām un pārgājis pāri kādai upei, kas simboliski varēja būt upe, kas šķir dzīvo pasauli no mirušo valstības. Tilta otrā pusē stāvējis kareivis, kas snaudis , atspiedies uz vairoga. Strādnieks pagājis viņam garām, līdz ieraudzījis vairākas alas. Pa vienu viņš redzēja mucu ar krūzi, no kuras slāpju mocīts, padzēries un drīz zaudējis samaņu, tik pa miegam dzirdējis kādu balsi, kas teikusi, ka viņš kā svešais jānes uz robežu. Kad stradnieks atguvis samaņu, viņš bijis kādā tumšā ejā, aiz kuras tālumā varējis redzēt gaismu. Izlīdis lauka viņš redzējis, ka Rīga ir ļoti pārvērtusies - pazudis Kubes kalns. Tas atradās tagadejas Mākslas akademijas teritorijā un norakts jau 17.gs., kas norāda, ka šis spoku stasts neatbilst vēsturiskajai patiesībai vai arī radies stipri agrāk un laika gaita apaudzis ar vēlāku laiku notikumiem. Tāpat strādnieks secinajis, ka arī cilvēki savādi ģērbusies - vīrieši vairs nav nēsājuši bizes, savukārt sievietes nav vairs lietojusas pūderi matu frizēšanai. Strādnieks devies pie vārtu skrīvera un uzdevis savu vārdu, uzvārdu un adresi. Kad skrīveris ierakstījis to visu savā grāmatā, beigās pierakstot datējumu, izrādījies, ka ir jau 1823. gads. Tā strādnieks pazemē pavadījis 50 gadus - un sabrucis uz vietas zemē. Kad ziņas nonākušas līdz rātei, tā aizliegusi apmeklēt baznīcu ejas un pazemi visā pilsētā.
Sv. Marijas Magdalēnas katoļu baznīca Rīgā (Klostera iela 2)
Ar Sv. Marijas Magdalēnas klosteri un baznīcu un mūķeni Annu Netkenu saistās kāds notikums. Ticība un uzticība pret fanātismu un varmācību.
Kadu dienu pie vienīgās mūķenes ieradās divi luterāņu garīdznieki un centās to pievērst luterānismam, bet mūķene atbildēja:''Es esmu dzīvojusi jau tad, kad jūsu ticība vēl nemaz nebija: esmu daudz vecāka par to; lai Dievs nedod, ka es pieņemu ticību, kas daudz jaunaka , nekā es pati!''
Tikai 1590. gadā ķēniņam Sigismundam III izdevās piespiest pilsētu atdot katoļiem Sv. Jēkaba un Marijas Magdalēnas dievnamus. Pilsēta piekapās ar noteikumu, ka baznīcas būs uzticētas pasaulīgiem garīdzniekiem, bet nekādā gadījuma jezuītiem. Baznīcas pārziņu nodeva Erdmanim Tolgsdorfam, kas aprīļa vidū pēc ekspiācijas tajās atjaunoja katoļu dievkalpojumus.
Pēdējā mūķene Anna Netkena bija laimīga, ka atkal varēja apmeklēt Sv. Jēkaba baznīcu, klausīt svēto Misi un sprediķus. Viņas dedzība bija apbrīnojama.
Dvēseļu dienā Sv. Jēkaba baznīcas prāvests Marijas Magdalēnas baznīcā ar kori dziedāja visu mirušo Oficiju, kas kopā ar Misi un pārējām ceremonijām ilga trīs stundas Mūķene Anna , kas vecumā šķita sastāvam tika no kauliem un ādas, visas trīs stundas palika nometusies uz ceļiem, un visu laiku tā nostāvēja, nedz atbalstīdamās pret solu, nedz pakustēdamās no vietas, par lielu izbrīnu prieteriem un ļaudīm, ka veca mūķene tik ilgu laiku var nostāvēt uz ceļiem nekustēdamās aukstā dievnamā.
Pēc dievkalpojuma viņa sacīja: ''Cik ļoti šodien biju pacilāta, dzirdēdama so dziedāšanu, ko nebiju dzirdējusi jau 50 gadus!''
1591. gadā februārī mūķene saslima un nogulēja pusotras nedēļas, neizradīdama nekādas pazīmes, ka viņai kas sāpētu , bet pastāvīgi skaitīja lūgšanas. Priesteris gandrīz visu laiku bija pie slimnieces. Jūtot tuvojamies nāvi, mūķene latīņu valodā skaitīja psalmus un lūdza priesteri, lai viņu apbedī vienā kapa ar viņas mīļo abati Adelheidi Vrangeli. Kapavietu tā jau bija parādījusi priesterim būdama vesela. Ta, pieņēmusi pēdējos sakramentus, mierīgi mira šī pēdējā Sv. Marijas Magdalēnas jaunavu klostera māsa. Pirms nāves viņa lūdza priesteri, lai apbedot viņu tā, ka viņas seju neredzētu neviens, sevišķi herētiķi, lai apbedot viņu bez zārka pēc klostera paraduma mūķenes tērpā,mirušās miesas uzliktu uz dēļa un apraktu. Slimā mūķene, dzīvē izkaltusi un neglīta, bet nāvē pārvērtās tik pievilcīga, ka bijis pacilājoši viņu uzlūkot. Priesteris lika izrakt kapu tai vieta, kur dusēja Adelheide Vrangele. Tur atrada veselus uz dēļa noliktus mirusās abates kaulus, bet galvaskausu klāja gari gaisdzelteni mati. Šeit viņš arī apbedīja mūķeni, lai tās, kas dzīvē bijušas saistītas draudzības un katoļu ticības pastāvības saitēm, arī mirušas atdusētos kopā. Seju aizsegtu ar drānu, lai neviens mirstīgais viņu vairs neuzskatītu, viņu ielika Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā kapā, pēc tam apbēra ar zemi.