Rēgu māja.8

Viljams bija slavenā ieroču ražotāja Olivera Vinčestera [1810–1880] vienīgais dēls. Vinčesters uzņēmējdarbību sāka apģērbu ražošanas nozarē, bet 1850. gadā nopirka paputējušu ieroču firmu, ko vēlāk pārdēvēja par Winchester Repeating Arms Company. 1860. gadā firma veica apvērsumu ieroču ražošanā un sāka izgatavot pirmās automātiski pielādējamās šautenes, bet 1866. gadā nāca klajā pirmais no vēlāk tik slaveno vinčesteru modeļiem. Šīs šautenes varēja viegli pārlādēt un šaut nepārtraukti, izdarot vidēji vienu šāvienu trijās sekundēs. Amerikas Pilsoņu kara laikā no 1861. līdz 1865. gadam tās bija iecienījusi ziemeļnieku armija, taču īstu popularitāti ierocis ieguva pēckara gados civiliedzīvotāju vidū. Vinčesters tika nodēvēts par “ieroci, kas iekaroja Mežonīgos Rietumus”. Vinčesteru dzimta strauji kļuva bagāta sakarā ar valdības pasūtījumiem un ieroču milzīgo noietu privātajā sektorā.



1862. gadā šajā plaukstošajā dzimtā ieprecējās Sāra – notikums tika atzīmēts ar plašu un iespaidīgu kāzu ceremoniju un svinībām. Šķita, ka jaunā pāra laimīgai dzīvei vaļā visi vārti, taču liktenis bija lēmis citādi.

 Celtniecība, zemestrīce, celtniecība

Sāra pārdeva Ņūheivenas īpašumus un 1884. gadā ar neierobežotiem līdzekļiem kabatā devās rietumu virzienā uz Kaliforniju. Ticēdama, ka viņu vada vīra gars, sieviete neapstājās, iekams nebija sasniegusi Santaklāras ieleju, kur ieraudzīja kādu nelielu īpašumu – nepabeigtu lauku māju ar sešām istabām. Sāra to iegādājās no īpašnieka Roberta Kaldvela. Viņa nekavējoties nolīga celtniekus un amatniekus un sāka celt māju sev un gariem. Būvdarbi turpinājās dienu un nakti visus nākamos 38 gadus.



Acīmredzot, lai galīgi samulsinātu ļaunos garus, celtniecība noritēja haotiski, bez jebkāda projekta. Sāra ik rītu tikās ar būvdarbu vadītāju, parādīja viņam uz papīra strēmeles vai galdauta uzskicētu ideju, un viņi vienojās par dienas darbu gaitu. Neraugoties uz haotisko procesu, Sāras idejas nebija gluži aplamas. Viktorijas laikmeta stilam atbilstošā, bet ārkārtīgi dīvainā māja ārēji izskatījās diezgan gaumīga un pievilcīga.



Dienām, nedēļām un mēnešiem ritot, ēka strauji paplašinājās. Tās celtniecībā bija iesaistīts daudz ļaužu, piemēram, tur strādāja 22 galdnieku. Kad jau bija izbūvētas 26 telpas, pa tuvāko dzelzceļa līniju joprojām tika piegādāti celtniecības materiāli un mēbeles. Māja turpināja plesties – istaba pie istabas, spārns pie spārna, stāvs virs stāva. Jau gatavai istabai Sāra lika pārtaisīt logus par durvīm un celt klāt nākamo telpu. Celtnieki būvēja, jauca nost, pārveidoja.

1906. gadā Sāras māja bija sasniegusi septiņu stāvu augstumu. Viņa tur dzīvoja skumjā vientulībā, satiekoties vienīgi ar saviem kalpotājiem, celtniekiem un, protams, gariem. Leģenda vēsta, ka bezmiega naktīs Sāra, ja nesazinājās ar gariem, lai konsultētos par mājas turpmāko celtniecību, mēdza uz rīta pusi spēlēt savas milzīgās klavieres. Garāmgājēji šo spēli esot apbrīnojuši, kaut gan divi klavieru taustiņi bijuši galīgi noskaņojušies.




Taču šajā gadā notika Sanfrancisko zemestrīce, kas skāra arī Sāras māju. Atsevišķas mājas daļas tika sagrautas, augšējie trīs stāvi nobruka dārzā un nekad netika atjaunoti. Sabruka arī kamīns tā dēvētajā Margrietiņu istabā, kur tonakt gulēja mājas saimniece, uz dažām stundām aizsprostojot izeju no telpas. Sāra uzskatīja, ka zemestrīci izraisījuši gari, kuri sadusmojušies par gandrīz pabeigto mājas celtniecību. Lai pārliecinātu garus, ka māja nekad netiks pabeigta, Sāra pēc zemestrīces atstāja 30 istabas mājas priekšpusē līdz galam neatjaunotas un nodevās jaunu piebūvju celšanai.




 

Skaitlis 13 un citas dīvainības 

Tā kā mājai nebija projekta un celtniecība noritēja haotiski, nams drīz kļuva līdzīgs milzīgam labirintam. Vairākiem kalpotājiem, lai nenomaldītos, bija nepieciešamas pat kartes. Līdz savai nāvei 1922. gadā Sāra paspēja uzbūvēt četrstāvu celtni ar diviem pagrabstāviem; tajā bija aptuveni 160 istabu – 40 guļamistabas, 13 vannas istabas, sešas virtuves, divas balles zāles, garu izsaukšanas telpa u.c. Mājā bija 40 kāpnes, 47 krāsnis, 467 durvis, 10 000 logu, 17 skursteņu. Šeit atrodami arī tolaik ēkās reti sastopami elementi – tvaika un gaisa cirkulācijas apkure, modernas iekštelpu tualetes un santehnika, ar slēdžiem ieslēdzams gāzes apgaismojums, duša ar karstu ūdeni, kas pieplūst pa caurulēm, un pat trīs lifti.

Taču visvairāk pārsteidz mājas dīvainības. Durvis, aiz kurām rēgojās siena. Kāpnes, kas ved uz nekurieni. Skurstenis, kas beidzas nedaudz zem griestiem. Gandrīz visu kāpņu margu stabiņi ir uzlikti otrādi – kājām gaisā, un vannas istabās ir caurredzamas, stiklotas durvis. Kādas vītņu kāpnes ar 42 pakāpieniem, pa kurām normāli varētu uzkāpt trīs stāvus augstāk, ļauj pakāpties tikai nepilnus trīs metrus, jo katra pakāpiena augstums ir... pieci centimetri. Visā mājā var atrast tikai divus spoguļus, jo Sāra domāja, ka garus biedē viņu pašu attēls.



Saistībā ar gariem un viņu īpašajām norādēm Sāras mājā vērojama aizraušanās ar skaitli 13 un zirnekļtīkla motīvu. Gandrīz visiem logiem ir 13 stikla rūtis, sienas apšūtas ar 13 paneļiem, siltumnīcai ir 13 kupoli, vairākas koka grīdas sastāv no 13 posmiem, dažām istabām ir 13 logi, visas kāpnes, izņemot iepriekš minētās, ir ar 13 pakāpieniem. Kāda ļoti dārga importēta lustra, kurai bija 12 oriģināli svečturi, tika pārveidota, lai tajā varētu ievietot 13 sveces.



13 mīklaini drēbju pakaramie, sienas āķi, atrodas Vinčesteru Noslēpumu mājas sirdī – Sāras seansu telpā, ko dēvēja par Zilo istabu. Šajā svētajā vietā neviens cits nedrīkstēja spert kāju. Katru nakti tieši pusnaktī sāka zvanīt torņa zvani, aicinot garus uz tikšanos. Sāra devās uz Zilo istabu pa slepenu eju, lai mēģinātu ar tiem sazināties. Tieši pēc divām stundām zvani vēstīja par seansa beigām.



Sāra nomira 1922. gadā 83 gadu vecumā aizmiegot, nevis pārtraucot būvēšanu. Tad celtniecības darbi beidzot norima. Strādnieki, šķiet, jutās tik atviegloti, ka vietām sienās palikušas līdz galam neiedzītas naglas.

Apslēptās bagātības



Sāra Vinčestera atstāja testamentu ar 13 punktiem, un šo dokumentu viņa parakstījusi 13 reizes. Savu dīvaino māju ar visām tajā esošajām lietām viņa novēlēja māsasmeitai Marianai Merimenai Mariotai (M ir 13. alfabēta burts, un angļu valodā Marian Marriot sastāv no 13 burtiem). Mantiniece paturēja sev tīkamas lietas, bet pārējo nodeva izsolei. Lai atbrīvotu māju no mēbelēm un citām mantām, strādnieki sešarpus nedēļas ik dienu veda prom astoņas kravas.



Diez vai kāds tolaik zināja, ka Sāras bankas konts bija pavisam tukšs. No viņas 20 miljoniem pēc 38 gadiem kontā bija palicis 1000 dolāru. Sāras īpašumā esošās akcijas tika novērtētas par 2,9 miljoniem dolāru, māja – par 5,5 miljoniem, kas ir gandrīz 70 miljonu mūsdienu dolāros. Kur bija palikusi nauda? Klīda runas, ka mājā ir paslēpts seifs ar dārglietām un pusdienu servīzi no tīra zelta, ar kuru Sāra bija izklaidējusi garus. Radinieki uzlauza vairākus mājas seifus, taču tajos atrada tikai avīžu rakstu izgriezumus par viņas bērna un vīra nāvi, bērna matu cirtu un vilnas apakšveļu.

Māju pārdeva investoru grupai, kas plānoja to pārvērst par tūristu apskates objektu. Jau 1923. gadā dīvainā celtne tika atvērta publikai. Pagāja vairāki gadi, līdz izdevās saskaitīt mājas istabas. Pēc sākotnējiem paziņojumiem, to skaits sasniedza 148, bet piecus gadus skaitot un pārskaitot, nonāca līdz skaitlim 160. Tomēr neviens pat tagad nav īsti pārliecināts, ka tas patiešām ir precīzais istabu skaits.



Mūsdienās Vinčesteru Noslēpumu māja ir atzīta par ASV nacionālo vēstures pieminekli un ir populārs tūrisma objekts. Tas ir Kalifornijas vēsturiskais lepnums, kas reģistrēts ar numuru 868 kā “liels, dīvains mājoklis ar nezināmu telpu skaitu”. Vinčesteru māju ir pētījuši arī bezgala daudzi ekstrasensi un spoku mednieki, taču nav atklāts, ka tajā kāds spokotos. Protams, ir ekskursantu un gidu nostāsti par šūpuļkrēslu, kas šūpojas pats no sevis, par vistas buljona smaržu virtuvē, kuru neizmanto, vai par dīvainiem vaidiem un čabēšanu, taču tie, šķiet, piedienas tādai vietai. Neparastākais bijis gadījums ar tūristu, kurš pateicies muzeja vadībai par mājā noorganizēto aktieru izrādi, sevišķi uzslavējot Vinčesteras kundzes talantīgo atveidotāju. Muzeja vadība vien iepletusi acis, jo nekādus aktierus nebija algojusi.



Varbūt nemaz nav svarīgi, vai Sāra Vinčestera savādo māju būvēja, lai iepriecinātu labos garus vai sajauktu galvu ļaunajiem. Vai arī – lai tādā veidā remdētu neizsakāmās sāpes pēc zaudētā bērna un vīra. Varbūt svarīgāk ir tas, ka par ieročiem nopelnītā nauda tika pārvērsta celtnē, kas intriģē un piesaista cilvēkus, liekot aizdomāties par lietām, kuras nespējam izskaidrot.