Pilīs spokojas dažādās krāsās tērptas dāmas, parasti katrā pa vienai, bet Rundālē ir divas - Batlā un Melnā. Abas rēgainās būtnes ir samērā jaunas, jo pirmo reizi pilī redzētas pirms pāris gadsimtiem.
Rēgainas dāmas un baisi trokšņi.22
180
0
Domājams, ka Baltā dāma ir 19. gadsimta pēdējā ceturksnī rietumu korpusā dzīvojušā doktora Lautenciusa mirusī meita, kas nevar gūt mieru, jo pašas tēvs no viņas līķa paņēmis skeletu un novietojis to savā kabinetā. Grāfa Šuvalova algotajam ārstam patiešām esot piemitušas dažādas dīvainības, tāpēc vietējie zinātnieki bijuši pārliecināti, ka pie skeleta Laurenciuss ticis tieši šādā ceļā. Nav brīnums, ka Baltā dāma spokojas Rundāles rietumu korpusā, lai gan dažkārt izejot arī ārpus mūriem.
Viņa vienmēr esot redzama kā jauna meitene baltā kleitā. Rundāles pilī muzeja direktors stāsta, ka laikā, kad rietumu korpusā bija izvietots skolas internāts, Balto dāmu pāris reižu redzējuši skolēni. Taču rēgainajai dāmai septiņdesmito gadu beigās labpaticies parādīties arī Rundāles restauratoriem, kas nedēļas nogalē braukuši uz Rīgu. Kādā lietainā rudens dienā viņi jau sēdušies autobusā, kad pēkšņi pamanījuši nākam meiteni baltā kleitā. Viņa devusies gar kanāla malu, kas tolaik bijusi stipri izrakņāta un dubļaina, tāpēc nodomājuši, ka jaunā sieviete ir pavisam traka. Tajā pašā mirklī nezināmā būtne pazudusi...
Melnās dāmas pirmo parādīšanos nav iespējams precīzi noteikt, taču Imants Lancmanis spriež, ka šā spoka izcelsme saistīta ar 19. gadsimtu. Melnā dāma izvēloties konkrētu maršrutu: viņa naktī iznirstot centrālā korpusa dienvidrietumu stūrī - Biljarda zālē blakus hercoga ēdamistabai, ilgi skatoties uz kaut ko sienā, tad dodoties cauri ēdamistabai, stūra kabinetam, lejā pa kāpnēm un pazūdot vienā no pirmā stāva kolonnām. Imants izklāsta savas kā pats saka, spekulatīvās pārdomas: ''Mums ir viena 1912. gada fotogrāfija, kurā redzams, ka Šuvalova laikā Biljarda zāles sienas nokārtas ar ģimenes locekļu fotogrāfijām, un acīmredzot viena no tur redzamajām personām fatālā veidā gājusi bojā.
Melnā dāma bieži parādījusies Pirmā pasaules kara laikā, kad pilī dzīvojuši bēgļi, - viņiem spoks rīkojis veselu teātri. Daži uz Melno dāmu esot pat šāvuši.'' Iespaidīgākais stāsts par rēga mūsdienu dzīvi saistīts ar pils sargu Pēteri Dzelzkalēju, kurš 60. gadu beigās skola strādājis par kurinātāju. Kādu rītu viņš vēl tumsā izgājis uz centrālā korpusa kāpnēm ieraudzījis tur sievieti melnās drānās. Tolaik kāpņu galā bijušas stikla durvis, tāpēc Pēteris dāmai, ko noturējis par skolotāju, teicis: ''Tur jūs ārā netiksiet, nāciet caur skolu!'' Taču nezināmā sieviete pazudusi. Tikai tad viņš sapratis, ka ticies ar spoku, un bijis tik pārbijies, ka visu dienu ar sievu nav varējis pārmīt ne vārda.
Atliek vien minēt, ka uz pils kāpnēm, pa kurām savu rēga ceļu mēro Melnā dāma, radies asins traips, ko atklāja restaurācijas laikā. Iespējams, padomju gados, kad pilī atradās skola un dzīvokļi, kāds tur pustumsā skaldījis malku un iecirtis rokā, taču tikpat labi tā var būt liecība par kādu nedokumentālu asinsdarbu. Rundāles pilī dzirdami arī grūti izskaidrojami trokšņi, kas atgādina neredzamas būtnes pārvietošanos. Atveras durvis, soļi tuvojas, bet neviens tā arī neatnāk. 1972. gadā kāds restaurators no Ļeņingradas no soļiem Baltajā zālē tik ļoti pārbijies, ka atteicies turpināt darbu un aizbraucis. Arī 80. gados pils pirmajā stāvā bijuši dzirdami tik biedējoši trokšņi, ka sardzes naktī saukušas savus vīrus ar bisēm, taču nevienu dzīvu cilvēku viņi tā arī nav atraduši...
Tev patiks šie raksti
