local-stats-pixel

Realitāte. II daļa4

24 0

Kaut gan pirmā daļa neizpelnījās īpaši lielu atsaucību, ielikšu arī otro. Cerams, ka kopumā stāsts jums liksies interesants, jo atzīšu pati, ka pirmā daļa nebija pārāk saistoša. Tāpēc loloju zināmas cerības, ka ar otro būs labāk =)

Sākums te:

http://www.spoki.lv/mistika/Realitate/216287

Realitāte

II daļa

Marks atvēra acis un izstaipījās zem segas. Pirmie saules stari ielauzās istabā caur aizkaru spraugu.

- Mark, celies augšā. Brokastis dziest, un pēc tam man jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa nejūtas īpaši labi, - no lejas stāva atplūda mātes balss.

Istaba likās vēsa pēc siltās gultas, bet tas pamudināja Marku ātrāk apģērbties. Uzvilcis kājās platus, vairākās vietās speciāli saplēstus džinsus un siltu džemperi ar uzrakstu Metallica, viņš noskrēja lejā pa kāpnēm. Virtuvē uz galda kūpēja nesen pagatavota omlete un grauzdiņi. No elektriskās tējkannas cēlās garaiņi. Smaržoja pēc kafijas.

- Mamu, tu nedrīksti dzert kafiju, tavs asinsspiediens, - Marks novilka drīzāk aiz ieraduma, kā vēlmes, lai māte ievērotu viņa norādījumus. Nez kādēļ Markam šķita, ka viņš kaut ko tādu jau ir teicis un pavisam nesen. Neņemdams vērā neparasto sajūtu, viņš apsēdās pie galda un ķērās pie brokastīm.

- Zinu, zinu, dārgumiņ, - māte ienāca virtuvē, sagatavojusies braucienam pie vecmāmiņas, – bet ir tik daudz uztraukumu. Tu jau zini – vecmāmiņa un tad vēl tētim darbā draud reorganizācija, - viņa nopūtās. Rūpīgi uzkrāsoto lūpu kaktiņi noslīga uz leju.

Arī tas šķita kaut kur jau dzirdēts.

- Vai tad tu ja vakar nebiji pie viņas?

- Nē, kādēļ gan? Viņa tikai šorīt piezvanīja, - māte šķita pārsteigta.

- Nu gan man jādodas, - viņa sapurināja cirtainos, gaišos matus. – Un uzvelc citas bikses šīs izskatās drausmīgi, - slaidā roka ar neuzkrītoši nolakotajiem nagiem pasniedzās pēc automašīnas atslēgas un māte izgāja pagalmā. – Tiksimies vakarā.

- Jā, - Marks noteica. Pusapdegušais grauzdiņš bija sastindzis pusceļā uz muti. Tas viss jau ir noticis, šoreiz jaunietis bija par to pilnīgi pārliecināts. Viņš atcerējās gan mātes kustības, gan piekodinājumu par biksēm.

Iezvanījās telefons.

Grauzdiņš izkrita no Marka rokas un piezemējās uz virtuves flīzēm.

Lēnām, gluži, kā telefons varētu mesties viņam virsū, jaunietis pagriezās uz viesistabas pusi un devās pie tālruņa.

- Jā, - Marks tikko iedrošinājās runāt, pacēlis klausuli.

- Tu kavējies! – atskanēja baisa, aizsmakusi un čerkstoša balss.

- Trev’, beidz ākstīties, es zinu, ka tas esi tu.

- Ei, kā tu zināji. Tas nav godīgi.

- Pagaidi, es drīz būšu. Tev tas ir jādzird. – Marks nometa klausuli un izskrēja no mājas.

Aizslēdzis durvis, viņš palūkojās pāri ielai uz mistera Beikera mājas pagalma pusi. Vecais vīrs grāba lapas, viņa kustības bija monotonas, tās ne uz mirkli neizmainījās, kamēr Marks vēroja kaimiņu. Novērsies no vecā vīra, Marks sāka skriet.

Uzpūta auksts vējš un sagrieza vairākas koši sarkanas kļavas lapas vērpetē. Marks tam nepievērsa uzmanību. Nogriezies uz Memoriālā prospekta viņš atkal pamanīja sievieti sarkanajā mētelī. Viņa stumdīja bērnu ratiņus uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ. Kustības bija vienveidīgas, tās nepārtraukti atkārtojās.

Atkal.

Un atkal

Un atkal.

Kamēr Marks vērās uz sievieti, garām pabrauca tumšzaļš fords, tad atkal un atkal.

- Nē! – Marks atsāka skriet. Sirds dauzījās, šķita, ka krūšukurvis neizturēs – tas pārsprāgs un sirds izlēks laukā. Marks skrēja. Viņš nogriezās pa kreisi tad vēlreiz pa kreisi un tikai taisni.

Vēl pavisam nedaudz, viņš jau varēja saskatīt koku puduri aiz, kura paslēpies stāvēja viņu slepenais štābs.

Viss satumsa. Melna tumsa ieskāva Marku un visu apkārtni.

Marks atvēra acis un izstaipījās zem segas. Pirmie saules stari ielauzās istabā caur aizkaru spraugu.

- Mark, celies augšā. Brokastis dziest, un pēc tam man jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa nejūtas īpaši labi, - no lejas stāva atplūda mātes balss.

Marks pietrūkās sēdus. Vēsais istabas gaiss bija kā auksta duša. Jaunietis uzvilka pirmās drēbes, kas bija gadījušās pie rokas - platus, vairākās vietās speciāli saplēstus džinsus un siltu džemperi ar uzrakstu Metallica.

- Nē, - viņš klusu iesaucās un noskrēja lejā pa kāpnēm. Virtuvē uz galda kūpēja omlete un grauzdiņi. No tējkannas cēlās garaiņi. Smaržoja pēc kafijas.

Marks apstājās kā zemē iemiets. – Nē, - acis iepletis, viņš lūkojās apkārt.

- Kas noticis, dārgumiņ? – māte ienāca virtuvē.

- Tas viss jau ir bijis! – Marks iekliedzās, joprojām lūkodamies apkārt.

- Ko tu runā? – mātes sejā jautās izbrīns un bailes. – Vai ar tevi viss ir kārtībā?

- Nē, vai tad tu neredzi? Tas viss jau ir bijis. Vakar. Un aizvakar. Un kas to lai zina cik ilgi vēl pirms tam.

Māte palūkojās uz Marku. Viņa pastiepa slaido roku un palūkoja dēla pieri. – Temperatūras tev nav. Tu taču nebūsi vakar atkal skatījies kādu no tām savām šausmu filmām? Es teicu, ka to skatīšanās reiz padarīs tevi traku, - viņa pārmetoši lūkojās dēla izbiedētajās acīs.

- Nē...

Iezvanījās telefons.

Māte uzmeta vēl vienu bažīgu skatienu dēlam un devās uz viesistabu, bet Marks bija ātrāks.

- Es tūliņ būšu, - viņš iesaucās tiklīdz bija pacēlis klausuli. Nometis telefonu atpakaļ uz galda, viņš izmetās pa durvīm.

Pāri ielai misters Beikers grāba lapas. Paliecas uz priekšu, aizķer pāris lapas un pievelk klāt, paliecas uz priekšu, aizķer pāris lapas un pievelk sev klāt.

Marks neaizkavējās, lai novērotu Beikera kunga rīcību, viņš tūliņ sāka skriet uz slepeno tikšanās vietu.

Uz Memoriālā prospekta sieviete sarkanajā mētelī atkal stumdīja bērna ratiņus. Garām pašāvās tumšzaļais fords.

Marks uz mirkli apstājās. Beidzot viņš saprata, kas sievietes uzvedībā šķita tik ļoti nepareizs. Viņas kustības nebija vienkārši monotonas. Tās atkārtojās. Gluži kā bojātā diskā atkārtojas viens dziesmas fragments, tā arī te atkārtojās sievietes kustības.

Pastumj uz priekšu bērna ratiņus un pamāj ar galvu, pavelk ratiņus atpakaļ, sapurina matus. Pastumj uz priekšu bērna ratiņus un pamāj ar galvu, pavelk ratiņus atpakaļ, sapurina matus. Pastumj uz priekšu bērna ratiņus un pamāj ar galvu, pavelk ratiņus atpakaļ, sapurina matus.

- Nē, tas nav iespējams, - garām vairākas reizes bija pašāvies tumšzaļais fords.

Marks devās uz štābiņu. Viņš skrēja, gluži kā to bija darījis jau tik daudzas reizes. Vēl nedaudz uz priekšu un... atkal tas pats – melna tumsa sagrāba pasauli no jauna.

Marks atvēra acis un izstaipījās zem segas. Pirmie saules stari ielauzās istabā caur aizkaru spraugu.

- Mark, celies augšā. Brokastis dziest, un pēc tam man jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa nejūtas īpaši labi, - no lejas stāva atplūda mātes balss.

Marks izlēca no gultas un saģērbās, cik ātri vien iespējams. Noskrējis lejā pa kāpnēm, viņš atkal ieraudzīja jau ierasto skatu - Virtuvē uz galda kūpēja nesen pagatavota omlete un grauzdiņi. No elektriskās tējkannas cēlās garaiņi. Degunā iesitās svaigas kafijas smarža.

- Kas noticis? – māte ienāca virtuvē un palūkojās uz Marku.

- Es dzirdēju, - viņš čukstēja, acīs vīdēja satraukums.

- Ko tu dzirdēji?

- Dzirdēju balsi. Tā kaut ko teica. Kaut ko dīvainu.

- Ar tevi viss kārtībā? Tu taču nebūsi skatījies šausmu filmas pirms gulētiešanas?

Marks nepievērsa uzmanību mātes centieniem pataustīt viņa pieri. Jaunietis izmetās pa durvīm un skrēja uz jau zināmo vietu. Īsi pirms viss bija satumsis, viņam šķita, ka saklausījis balsi. Tā kaut ko teica, kaut ko par disku. Par bojātu disku.

Marks turpināja skriet uz priekšu, garām lapu virpulim, garām sievietei sarkanajā mētelī. Viņš tuvojās vietai, kur iepriekšējā reizē viss bija satumsis. Tālumā vīdēja koku puduris.

Marks apstājās.

- Kas tu esi?

- Tu mani dzirdi? – no nekurienes atskanēja nedroša balss.

- Jā, kas tu esi? – Marks no satraukuma knapi valdījās, lai nesāktu kliegt.

- Es... kā tas ir iespējams?

- Kas tad? – Marks paspēra soli uz priekšu un viss satumsa. Piķa melna tumsa ieskāva apkārtni, tomēr uzreiz Marks nezaudēja samaņu. Kaut kur augstu virs galvas atskanēja jau dzirdētā balss. – Stulbais dators!

Marks atvēra acis un izstaipījās zem segas. Pirmie saules stari ielauzās istabā caur aizkaru spraugu.

- Mark, celies augšā. Brokastis dziest, un pēc tam man jāaizbrauc pie vecmāmiņas. Viņa nejūtas īpaši labi, - no lejas stāva atplūda mātes balss.

Marks izlēca no gultas, apģērbās un noskrēja lejā pa kāpnēm. Nepārmijis ne vārda ar māti, Marks izskrēja no mājas un devās uz jau zināmo vietu.

Viņš neskrēja. Neskaidra nojausma pārņēma jaunieša prātu, tomēr viņš vēlējās būt pilnīgi drošs. Pilnīgi.

Marks apstājās nelielu gabalu no koku pudura. – Tu mani dzird?, - viņš iesaucās, lūkodamies uz visām pusēm.

- Jā, - atskanēja tā pati balss no nekurienes.

- Kas tu esi un kā tu vari runāt? – Marks jautāja.

- To es gribēju vaicāt tev. Kā tu vari runāt un dzirdēt mani, ja esi tikai cilvēka radīta datorspēle...?

Marks paspēra soli uz priekšu un viss satumsa. Bezgalīga, samtaini melna tumsa pārklāja pasauli, ievilkdama visu savās tumšajās dzīlēs.

24 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Interesants stāsts,gaidu nākamo daļu. Tikai žēl,ka nepamanīju uzreiz pirmo. Bail nokavēt arī nākamo :)

0 0 atbildēt

tik tieshaam aizraujoshs. :)

0 0 atbildēt

forši gaidu naakamo daļu!!!

0 0 atbildēt

negaidits nobeigums... labs! +emotion

0 0 atbildēt