Tiem, kas meklē vienkāršus, praktiskus padomus meditācijas trenniņiem, teosofijai ir ko piedāvāt. Tā nepiedāvā tā saucamās “advancētās meditācijas tehnikas” jo, ja mēs esam pilnīgi godīgi paši pret sevi, mēs labprāt piekritīsim un apzināsimies, ka ne tuvu neesam sagatavoti šādām lietām un, iespējams, nebūsim, šīs dotās dzīves ietvaros.
Praktiski padomi Meditācijai iz Teosofijas.0
Tas, kas tai piedāvājams, ir nācis no Radža jogas sistēmas, kā avota, senā Indijas viedā Patandžali slavenajiem “Jogas aforismiem”. Patiesa jogas prakse nebūt nav kaut kas fizisks, bet gan mentāls un garīgs trenniņš, kas ved uz arvien lielāku atkal-savienošanos ar mūsu Augstāko ES, kas ir viens un tas pats savā būtībā un identitātē ar VIENOTU, Bezgalīgu, Dievišķu Esību.
Kaut kas, kas vienmēr jāpatur prātā ir, tas ir pilnīgi bezjēdzīgi kādam censties meditēt, ja tas jau nedzīvo pilnīgā saskaņā ar meditāciju. Skaļš, nedisciplinēts, dezorganizēts, orientēts uz jutekļiem, cilvēks, visdrīzākais, var sevi ar to neapgrūtināt, līdz nav sakārtojis sevi un ieguvis vismaz zināmā mērā koncentrēšanās spēju, pašdisciplīnu un paškontroli. Līdz tam, meditācija būs tikai lieka laika izšķiešana un izraisīs negācijas un vilšanos.
Viliams Q. Džadžs, no kura sarakstes veidota grāmata “Vēstules, kas man palīdzēja”, raksta: “Ir labi sekot kādai praksei, un to darīt vai nu kādā noteiktā vietā, vai prātā, mentālā vietā kas nav redzama, vai pa nakti. To, kas tiek saukts par Dharana (paskaidrojums zemāk), Dhajana un Samadhi var tikt veikts un būtu vēlams apzināt.”
“Dharana ir kādas lietas vai punkta izvēle, uz kuru fiksēt savu prātu.
Dhajana ir tā apcerēšana.
Samadhi ir meditācija uz to.
Kad sasiegtas, tās protams, ir viena un tā pati darbība.”
“Tātad, paņemsim to, kas tiek saukts par kakla iedobumu.
1.) Izvēlieties to - Dharana.
2.) Noturiet savu prātu uz to - Dhajana.
3.) Meditējiet uz to - Samadhi.
Tas iedot prāta stiprumu.
“Tad izvēlieties punktu galvā, kur atrodas Sušumna nervs. Aizmirstiet par vietu; sauksim to par galvas virspusi. Tad sekojiet tam pašam kursam. Tas iedos zināmu ieskatu garīgajos prātos. Sākumā tas ir grūti, bet tas paliks viegli līdz ar praktizēšanos. Ja tas tiek vispār darīts, tad būtu jāizvēlas katras dienas viena un tā pati stunda, kā radot ieradumu. Vienmēr saglabājiet virzienu uz Krišnu savā prātā; proti, ka tas tiek darīts visas cilvēces labā, un nevis sevis paša labā.”
Citā vēstulē Džadžs rakstīja: “atvēlot noteiktu laiku meditācijai tiek izveidots ieradums, un, kad tuvosies noteiktais laiks, prāts, pēc brīža, kļūs trennēts tā, ka meditācija kļūs dabiska. Tādēļ, cik vien iespējams, tas būs jums labi ieturēt vienu un to pašu stundu.”
Blavatska atsaucās uz šo meditatīvās koncentrēšanās veidu kā “intensīvu un pilnīgu prāta koncentrēšanos uz kādu iekšēju objektu, ko pavada absolūta abstrahēšanās no visa, kas atrodams ārējā Visumā, jeb jūtu pasaulē.”
Kā tas tiek reāli panākts, ir vienmēr atkarīgs no katra indivīda, bet daži atrod par labvēlīgu apsēsties ērti - taču tik taisni un nesaliekti, cik vien iespējams, nekļūstot diskomfortabli - uz krēsla, aizverot acis, izdarot vairākas dziļas un nomierinošas ieelpas un izelpas, un tad iztēlojoties ka ķemenis un personīgais “es” vairs neeksistē. Visa koncentrēšanās, visa uzmanība, visa klusā prāta koncentrācija, ir novirzīta uz to konkrēto punktu, kurš tika izvēlēts, vai tas būtu sirds centrs, kakla centrs, vai galvas centrs.
Tas vairs netiek apskatīts kā kaut kas, kas ir ķermeņa daļa, bet gan kaut kas pats par sevi, Visumā. Meditētājs, tā nofokusētajā iztēlē un koncentrētajā mentālajā aktivitātē, tad “ieiet iekšpusē” tam centram, skatot to kā kaut ko līdzīgu gaismas lotosam, un jūtot, kā tas patiesībā kļuvis par to. Tad viņš notur koncentrāciju uz to, tik ilgi, cik viņš uzskata par atbilstošu, vai arī tik ilgi, cik viņš spēj pienācīgi uz to fokusēties. Nebūs gluži pareizi šādai praksei veltīt vairāk kā 30-45 minūtes maksimāli katru dienu, bet tai pat laikā nav gluži pareizi ierobežot sevi meditācijā, vai arī uzlikt zvana signālu, kad meditācijai būtu jābeidzās, jo arī tas pats par sevi var kalpot par traucēkli meditācijai.
Par šo augstākminēto Viliama Q. Džadža padomu, Džūlija Keitlija rakstīja:
“Attiecībā uz koncentrācijas praksēm, kas ieteiktas šajā vēstulē, tās ir tikai pakāpes apcerei dzīves garumā; tie ir mērķa sasniegšanas līdzekļi, līdzekļi noteiktai kārtībai, starp citiem šādiem līdzekļiem, kas visi ir augstākais ceļš pastāvīgi tiecoties un ziedojot sevi Likumam (Dharma). Augstākminētajiem līdzekļiem ir fizoloģiska vērtība, jo pieminētie punkti apcerei ir, vitāli centri. Pievēršoties šiem centriem, un pievienojot magnētisko elpošanas niansi, kas tajos atrodama, stiprina un vairo iekšējā cilvēka spējas, magnētisko dvēseles nesēju un saiti starp garu un matēriju.”