Pilī bez mums mīt arī citi...27

Vēl nostāsti vēsta, ka Baltā dāma bija hercoga radiniece, viņai bērnībā nomira māte. Tēvs gribēja meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa vēlējās iziet pie vienkārša jaunekļa. Kad daiļava ar iecerēto bēga, hercogs sūtīja pa pēdām kalpus, kas puisi nošāva, bet jaunavu iemūrēja sienā, tāpēc viņa vēl līdz šai dienai nevar rast mieru.

Bijusī pils sardze Anna Kuciņa stāsta, ka 1956.gadā pie viņas patvērās pārbiedēti remontstrādnieki. Viņi ēda pusdienas, un pēkšņi no sienas iznāca spoks bez galvas un gāja strādniekiem virsū. Viņi no bailēm pielēca kājās un sāka kliegt - tajā brīdī resnais spoka rumpis atkāpās un nozuda muzeja telpās. "Jelgavas pils saimnieki reizēm pret kalpiem izturējās nežēlīgi, un hercogs Jēkabs nebija izņēmums, tāpēc iespējams, ka nelaimīgais spoks šai saulē tika sodīts ar nāvi vai arī biedēklis bija kāds no hercoga kalpotājiem, kurš pēc nāves iemūrēts pils sienā," uzskata sieviete. Pēc pils ballēm augšējā stāvā parasti atskan tāds sitienu troksnis, it kā kāds gribētu ielauzt durvis. "Pirms četriem pieciem gadiem virs hercoga kapenēm notika svinības, pēc kurām varēja dzirdēt it kā cilvēku vaidus. Gariem nepatīk, ka tajā vietā notiek balles," apgalvo bijusī sardze. Kuciņas kundze savā dzīvoklī pils telpās reizēm dzirdējusi, ka tuvumā dzied koris - it kā dievkalpojums, it kā svētās dziesmas. Iespējams, ka tajā vietā atradusies pils kapela.

Sarmīte Strīķe ir lietvede Agrobiotehnoloģijas institūtā, jaunībā viņa bieži cerēja ieraudzīt pils spoku. "Studiju laikā līdz diviem naktī tupējām pie vecās kurinātavas un gaidījām dāmas parādīšanos, jo baumoja, ka kurinātāji manījuši viņu uz cokola, bet mēs diemžēl neko redzējām," stāsta Sarmīte. Taču, strādājot institūtā, viņa pieredzējusi neparastu atgadījumu. "Kādā vēlā vakarā pēkšņi sajutu trešās personas klātbūtni - atvilktnes sāka kustēties un krēsli braukāja paši no sevis. Šis korpuss ir piebūvēts vēlāk, un spokiem te nevajadzētu būt, bet varbūt pilskungs atnāca apskatīties, kas notiek pils jaunajā daļā?" domā S.Strīķe.

Ekonomikas fakultātes lektore Irēna Baraškina studiju laikā cītīgi apmeklēja bibliotēku un vienmēr somu atstāja norādītajā skapītī. "Vienā no tādām reizēm liku mantas augšējā plauktā un pārņēma sajūta, ka mani kāds vēro. Paskatījos pār plecu un uz kāpņu laukumiņa ieraudzīju melnu stāvu ar izteikti četrkantīgu baltu seju; sakoncentrēju uzmanību, lai saskatītu vaibstus, bet viņš pazuda," atceras pasniedzēja. Tobrīd viņa jutās neomulīgi, bet nenojauta, ka tas ir gars, jo nebija vēl dzirdējusi nostāstus par pils spokiem. "Nodomāju, ka tā bija tikai gaismēnu spēle, tomēr šis notikums ļoti spilgti iespiedās atmiņā," atzīst I.Baraškina. Kādā saviesīgā pasākumā viņa uzzināja, ka arī kolēģi ir pieredzējusi līdzīgu atgadījumu, un saprata, ka redzētais nebija tikai ilūzija, bet, iespējams, - pils spoks.