Mans pirmais raksts....
Enjoy
Barjatinsku savrupmāja – tā XIX gadsimta beigās sauca dižciltīgo ēku vecās Pēterburgas centrā. Nams ilgu laiku piederēja senai un slavenai Barjatinsku kņazu dzimtai, kuru saknes sniedzas līdz leģendārajiem Rjurikoviem. Šīs dzimtas pārstāvji dažādos laikos strādājuši par sūtņiem Eiropas un Āzijas valstīs vai arī bijuši ievērojami karavadoņi.
Greznās savrupmājas pēdējie īpašnieki bija imperatora Aleksandra II jaunākā meita, pēdējā krievu cara māsa, Lielā kņaziene Olga Romanova un viņas dzīvesbiedrs Pēteris Oldenburgskis.
Savrupmāja līdz šim brīdim ir mīklu pārpilna un arī pašreizējos iemītniekus nepārstāj izbrīnīt ar baismīgiem un neizskaidrojamiem notikumiem. Spriediet paši.
Divstāvīgās pils ēka no ārpuses neizskatās plaša, taču garāmgājējs redz tikai fasādi, aiz kuras slēpjas senas, XVIII gadsimta pašā sākumā celtas, muižas sarežģītais plānojums. Celtnei ir piebūvēti trīs trīsstāvīgi flīģeļi. Sānu rizalītu centrā ir izveidotas arkas, caur kurām var iebraukt dienesta pagalmos. Centrā atrodas noslēgts pagalms, kurā iespējams iekļūt tikai no pils vestibila. Kādreiz šeit atradās neparasts muižas dārzs.
Pirmais savrupmājas īpašnieks bija artilērijas ģenerāleitnants F. I. Apreļevs. Vēlāk namu mantoja viņa dēls, kurš grezno un kluso apartamentu saimnieka lomā ilgi nenoturējās: savas laulības noslēgšanas dienā viņš tika nošauts pie mājas sliekšņa. Tā bija iepriekš izplānota kāda neievērojama ierēdņa I. M. Pavlova atriebība: Apreļevs ar viņa māsu sadzīvoja divus bērnus, bet tā arī neprecējās, dodot priekšroku sareģistrēties ar bagātu Pēterburgas aristokrātu meitu.
Vēlāk savrupmāja tika izdevīgi nopirkta (neviens nevēlējās iegādāties tās mājas, kurās bija notikušas slepkavības). Par mājas saimnieci kļuva kņaziene Marija Fjodorovna Barjatinska, Kellerā dzimusi grāfiene. Vēlāk izrādījās, ka šī māja prieku nedeva. Nomācošas skumjas un garlaicība pārņēma ikvienu nama viesi. Naktīs rādījās vīzijas, un varēja dzirdēt neskaidras, soļiem līdzīgas skaņas, kas pilnmēness laikā dubultojās ar neparastu atbalsi. It īpaši pie sarkanā marmora kāpnēm…
Savrupmāja bija pilna ar dažādām neparastām aizjūras lietiņām, kuras atveda daudzi Barjatinsku radinieki, kuri strādāja diplomātiskajā dienestā. Statuetes, maskas, amizantas figūriņas un vāzes saviem īpašniekiem izsauca neizskaidrojamas bailes un vēlēšanos pēc iespējas tālāk aizvākt visas dāvanas no aizjūras zemēm. Turklāt šīm lietiņām piemita īpašība mainīt savas atrašanās vietas un krist visnepiemērotākajos brīžos. Īsāk sakot – šie priekšmeti uzvedās slikti un neparasti.
Pils sienās, neskatoties uz aristokrātisko audzināšanu, sarunas visbiežāk notika paaugstinātā tonī, kalpotāji rīkoja savstarpējus kautiņus, un gaisā virmoja agresija. Aristokrātiskās pieņemšanas un balles, ar kuru palīdzību kņaziene Marija Fjodorovna Barjatinska vēlējās atslēgties no «nepatikšanām», savrupmājas iesvētīšana un neskaitāmi dievkalpojumi, kas notika pie mājas esošajā baznīcā, neko nespēja mainīt. Drīzumā namu piemeklēja vēl viena nāve.
Apglabājusi meitu, kņaziene mainīja savu dzīvesveidu – ilgu laiku pavadīja lūgšanās un nodarbojās ar labdarību. Vēlāk «asiņaino» savrupmāju viņa uzdāvināja savam dēlam Aleksandram, kurš praktiski to neizmantoja. Tad nams atkal tika pārdots un vēlāk gāja no rokas rokā.
Neviens nespēja šeit ilgi dzīvot. Leģendas, viena baismīgāka par otru, ātri pārņēma Pēterburgu. Runāja, ka no savrupmājas uz Ziemas pili ved slepena pazemes eja, kas sazarojas neskaitāmās istabās, kas iekārtotas īpaši grezni. Lēsa, ka šajās telpās dzīvojot mediji, kuriem zināmi pasaules noslēpumi un, it kā pats grāfs Sen-Žermens pazemes telpās ir pareģojis cilvēkiem nākotni un koriģējis viņu likteni.
Galu galā noslēpumaino savrupmāju iegādājās imperatora ģimene un uz kāzām uzdāvināja Olgai Aleksandra meitai Romanovai un Pēterim Aleksandra dēlam Oldenburgskim. Tas bija sava veida darījums, kas noslēgts pēc imperatores Marijas Fjodora meitas ieteikuma, jo viņa gribēja tikt vaļā no «nemīlamās» meitas.
Olga un viņas dzīvesbiedrs laulībā laimīgi nebija. Naudas ziņā princis bija pliks kā vanags, viņš mīlēja azarta spēles, cieta no alkoholisma un vairāk interesējās par vīriešiem, nevis savu sievu. Savukārt Olga bija reti neglīta, bet ļoti talantīga. Viņa ieguva spīdošu izglītību, brīnišķīgi zīmēja, viņai piemita lieliska humora izjūta un arī viegls raksturs.
Nogurusi no dzīvesbiedra izdarībām, Olga nolēma ņemt likteni savās rokās: viņa iepazinās ar virsnieku Nikolaju Kuļikovski, kurš dienēja vienā pulkā ar viņas brāli, un vīru piespieda pieņemt viņu darbā savā mājā par adjutantu. Bet tikai 1916. gadā, desmit gadus gaidot šķiršanās atļauju, kuru deva imperators Nikolajs II, mīlošās sirdis spēja savienoties. Jaunais uzvārds – Kuļikovska – palīdzēja Olgai izbēgt no nolemtās bojāejas, kas skāra visus, kuriem bija «bīstamais» uzvārds – Romanovi.
Pēc 1917. gada Lielās Kņazienes Olgas savrupmāju «privatizēja» boļševiki, kuri tur izvietoja dažādas organizācijas, un lielākā daļa no vecā interjera tika pazaudēta. Plānveidīga nama restaurācija sākās tikai 20. gadsimta pašā nogalē, ar tā jaunā īpašnieka – viena no lielākajiem Sank-Pēterburgas uzņēmumiem gādību. Tagad lielākā daļa no zālēm ir atjaunotas to kādreizējā krāšņumā.
Iespējams, ka restaurācija kaut kādā veidā ir «atdzīvinājusi» paranormālās parādības, kurām savrupmājā vieta bijusi kopš seniem laikiem. Zālēs ik pa laikam pūš auksts caurvējš, lai gan durvis un ozolkoka logi vienmēr ir cieši aizvērti. Brīnišķīgo senlaicīgo kamīnu, kas saglabājušies no cara laika, iekšienē periodiski dzirdams kāds neizskaidrojams troksnis.
Arī pils «pērle» – Teatrālā zāle – uzvedas neparasti. Tā ir rokoko stila darbs ar paspocīgiem veidojumiem, kas atspoguļojas milzīgā senlaicīgā spogulī, kuram ir ar neparastiem zīmējumiem rotāts rāmis. Daudzi interesanti gadījumi ir notikuši ar šo spoguli. Stāsta, ka tajā dzīvojot Olgas Romanovas enerģētiskais dubultnieks, kurš droši sargā māju. Ja pusnaktī noteiktā leņķī paskatās spogulī, tad iespējams ieraudzīt Olgu, kura stingri nopēta jaunos saimniekus.
Arī pie centrālajām marmora kāpnēm ir milzīgs spogulis. Apsardzes darbinieki, kuri visu diennakti dežurē pie Barjatinsku savrupmājas centrālajām kāpnēm, cenšas neskatīties spogulī: tajā bieži redzami senlaicīgos apģērbos tērpti vīrieši un sievietes, kuri ir sadevušies rokās; dzirdami smagi vaidi.
Savukārt pie loga, kas atrodas laukumiņā starp kāpņu laidumiem, naksnīgo apmeklētāju savā varā pārņem ledains viesulis. Saulainas dienas ausmā caur daudziem mini lodziņiem, kuros ir sadalīts kāpņu telpas lielais logs, kāpnes apgaismo desmitiem daudzkrāsainu staru, tajos, gluži kā animācijas filmā, dejo nesaprotamu būtņu paspocīgās figūriņas.
