Psihiatriskā slimnīca, kurā pacientus ārstēja ar važām, pātagu un spīdzināšanu.
1337. gadā dibinātā Bētlemes slimnīca Londonā bija pirmā garīgo slimību dziednīca pasaulē. Kailus un saslēgtus važās, pacientus ieslodzīja šaurās kamerās, kur viņu galvenā nodarbošanās bija sēdēšana. Katru gadu paskatīties uz šiem ieslodzītajiem ieradās tūkstošiem cilvēku. Tautai tā bija laba izklaide.
No nebeidzamajām tumšo kameru rindām Bētlemes slimnīcā skanēja raudāšana un nožēlojamas gaudas. Daži slimnieki dauzīja galvu pret sienu, bet ziņkārīgi skatītāji staigāja no kameras uz kameru, lai vērotu nepārspējamu šovu: izstādi, kurā kaili cilvēki, kas zaudējusi saprātu, gulēja uz aukstās grīdas kā zvēri būros. Daži pacienti atbildēja uz publikas interesi ar apātiskiem skatieniem, citi sašķobīja seju nejaukās grimasēs vai izgrūda niknus kliedzienus. Un vēl bija tādi, kuri aiz bailēm sarāvās šokurā vai vienkārši gulēja, opija apdullināti.
Nomirst pēc 12 gadiem ķēdēs
Jaunajā Bētlemē, kas atradās Mūrfīldā, brutalitāte turpinājās ar nemainīgu spēku. Kad 1814. gada maijā slimnīcu apciemoja filantrops Edvards Veikfīlds, viņu pārņēma šausmas. Sieviešu nodaļa katrā istabā dzīvojadesmit pacientes. Visas bija kailas un piesietas pie sienas ar īsu ķēdi, kas tik tikko ļāva viņām apgulties. Vīriešu apstākļi nebija daudz labāki. Seši pacienti, savažoti ar ķēdēm un rokudzelžiem, bija saspiesti vienā istabiņā. Kāds pacients uz Veikfīldu atstāja īpaši dziļu iespaidu - tas bija 55 gadus vecais amerikāņu karavīrs Džeimss Noriss, kas te mitinājās 14 gadu. Pēdējos 12 gadus Noriss bija savažots ar ķēdēm, kas gandrīz pienagloja viņu pie sienas. Ap kaklu un vidukli vecajam karavīram bija dzelzs riņķi, kas piestiprināti pie sienas ar 40 cm garu ķēdi. Edvarda Veikfīlda atklājumi izraisīja publisku sašutumu. Kad Džeimss Noriss gadu vēlāk nomira, līķa sekcija liecināja, ka slimnieks miris no pasivitātes izraisīta aizcietējuma. Šī traģēdija meta pār Bētlemi jaunu ēnu.
Trakonama slavenie pacienti
Bēdīgi slavenajā Bētlemes slimnīcā ir uzturējušies gan pazīstami Lielbritānijas mākslinieki, gan bīstami noziedznieki.
Ričards Dads (1817-1886) bija mākslinieks, kurš paranojas lēkmē nogalināja savu tēvu. Pēc tam Dads nosēdēja Bedlamā 22 gadus.
Džonatans Mārtins (1782-1838) 1829. gadā aizdedzināja Jorkas katedrāli. Viņam piesprieda ieslodzījumu Bedlamā, kur viņš nomira.
Mārgareta Nikolsone (1750-1828) 1786. gadā mēģināja ar nazi nodurt karali Džordžu III. Viņu pasludināja par vājprātīgu, un atlikušo mūžu Nikolsone pavadīja slimnīcā. Karalis pats bija slimojis ar psihisku slimību un varbūt tieši tāpēc pavēlēja kopējiem katru dienu pasniegt viņai tēju, kūku un tabaku.
Lemjuels Ebots (1760-1802) bija portretu gleznotājs, kurš gleznojis arī lordu Nelsonu. 40 gadu vecumā Ebotu ievietoja Bedlamā, jo viņš bija psihiski slims.
Edvards Oksfords (1822-?) 1840. gadā divas reizes ar pistoli šāva uz Lielbritānijas karalieni Viktoriju. Oksfordu pasludināja par vājprātīgu, un slimnīcā viņš sabija 24 gadus.
Psihiskās slimības rada Mēness un šķībi zobi.
Laikā, kad ārsti un citi pētnieki vēl nebija sākuši zinātniski interesēties par garīgo slimību izcelsmi, psihiskam saslimšanām mineja daudz iemeslu. 19. gadsimtā uzskatīja, ka īpaši liels risks sajukt prātā ir cilvēkiem, kas ir ļoti runīgi, ar smalkām uzacīm vai škībiem zobiem. Šīs teorijas dēļ daudziem nelaimīgiem pēdējās kategorijas pacientiem izrāva visus zobus.
Līdz pat minētā gadsimta beigām zinātnieki lielākoties bija sadalījušies divās nometnēs. Vieni apgalvoja, ka psihiskas problēmas rada traucējumi ķermeņa šķidrumos vai tās gluži vienkārši ir iedzimtas. Savukārt otri teica - tās drīzak rodas ārējas iedarbības rezultātā. Tā, piemēram, pirmās nometnes pārstāvis - ārsts F. V. Mots - uzskatīja, ka "nabagu, svešzemju ebreju, katoļticīgo īru, algādžu un noziedznieku" bērniem ir īpaši liels risks saslimt ar garīgām slimībām. Savukārt otrie iebilda, ka ar tām drīzāk saslimst no pārspīlētas tējas dzeršanas, vēžveidīgo ēšanas vai Mēness staru ietekmes.
Starp vēžveidīgo teorijas piekritējiem bija brits viljams Moslijs, kurš 19. gadsimta sākumā sastādīja sarakstu ar lietām, kas varētu provocēt psihiskas slimības. Tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, Moslijs apgalvoja, ka vājprātu var izraisīt ilgas studijas, masturbācija un sirdssāpes. Turklāt viņš norādīja arī uz daudziem citiem, neparastākiem slimības izraisītājiem.
19. gadsimts: vājprāta iemesli
*Slepena vardarbība
*Pārspīlēta vēlme radīt bērnus
*Ilgstošs, liels bads
*Lielas bailes
*Sitiens pa galvu
*Galvaskausa kroplības
*Zibens spēriens
*Kāršu spēle un alkohols
*Greizsirdība
*Pēkšņa nāve tuvāko lokā
*Bailes no vētras jūrā
*Bailes pamosties un atklāt, ka māja deg
*Publiska nāvessoda vērošana
*Gripa
