Pārpasaulīgie noslēpumi2

Jamarādža ir padievs, kas iegrāmato mūsu labos un grēcīgos darbus. Reiz Jamarādžas kalpi atnāca pie viņa lai pastāstītu par kaut ko, kas viņus ļoti uztrauca. Tālāk seko šī saruna starp Jamarādžu un viņa kalpiem jamadūtām.

Jamaduta1: Kā klājas, prabhudži?
Jamarādža: Viss kārtībā. Bet tu gan izskaties par kaut ko noraizējies.
Jamaduta1: Jā, prabhu. Mūs uztrauc dažas lietas.
Jamarādža: Ak! Pastāstiet man par savām problēmām.
Jamaduta1: Es uztraucos par mūsu elli.
Jamarādža: Kāpēc? Kas ir noticis?
Jamaduta1: Elle paliek tukšāka dienu no dienas, un ja tā turpināsies, mums nāksies to slēgt.
Jamarādža: Bet kāpēc, kas notiek?
Jamaduta1: Pie tā visa vainīgs ir Krišnas bhakta.
Jamarādža: Bhakta? Kā var būt, ka viņš veic tādus brīnumus?
Jamaduta1: Šīs bhakta ir Krišnas pārstāvis, un kaut arī viņš ir atstājis savu ķermeni un atgriezies garīgajā pasaulē, viņa burvestības turpina darboties pilnā sparā.
Jamarādža: Par kuru tu runā?
Jamaduta2: Prabhudžī, tas taču ir acīmredzami, viņa vārds ir Šrīla Prabhupāda. Es nezinu, ko viņš ir teicis saviem sekotājiem, bet viņi sludina, sludina un sludina. Un šīs viņu sludināšanas dēļ neviens nenāk uz elli.
Jamarādža: Jā, tev ir taisnība, tā ir problēma.
Jamaduta1: Pat mēs nespējam tiem pieskarties un paņemt viņus uz elli.
Jamarādža: Kāpēc? Viņi var pieļaut kaut kādas kļūdas par ko mēs varam savākt viņus uz elli.
Jamaduta1: Mēs nevaram viņus paņemt. Katrs dodas uz Krišnaloku tāpēc, ka viņiem ir zināms pārpasaulīgais noslēpums.
Jamarādža: Kas par noslēpumu?
Jamaduta1: Viņi zina: “Par kādu esamības stāvokli tu atcerēsies aiziešanas brīdī, tādu ķermeni arī saņemsi nākamajā dzīvē.” Lūk, kāpēc katrs bhakta turpina daudzināt Krišnas vārdus un nekad neapstājas. Viņi praktizē Dieva svēto vārdu slavināšanu, lai nāves brīdī varētu atgriezties pie Dieva. Lai arī kur viņi dotos, viņi dzied Harē Krišna mantru, kas ir tik varena, ka šie bhaktas ir ārkārtīgi enerģiski un saprātīgi. Viņi allaž dzied skaļi, tāpēc arī cilvēki ap viņiem var dzirdēt šo dziedāšanu. Šī skaņa ir dzirdama visur. Daži vecākie bhaktas ir pieņēmuši pilnīgas atsacīšanās kārtu un ceļo no valsts uz valsti, lasot lekcijas par Krišnas apziņu. Ir citi, kas regulāri sūta e-pastus ar iknedēļas gudrībām, lai dotu cilvēkiem garīgos norādījumus. Ko mums darīt? Mums būs lielas problēmas, ja elle tiks likvidēta. Mēs visi zaudēsim savu darbu.
Jamarādža: Tas ellei ir nopietns klupšanas akmens un problēma. Bet vismaz es esmu laimīgs, ka pagaidām mums ellē ir daudz ieslodzīto.
Jamaduta2: Nē, prabhū. Šie bhaktas ir ārkārtīgi viltīgi. Šrīla Prabhupāda ir atklājis viņiem visus noslēpumus. Šie cilvēki ievēro ēkādašī savu pēcteču labklājībai, tāpēc mums ellē vairs nav tik daudz cilvēku.
Jamarādža: Ak, nē!
Jamaduta1: Īpaši Indira ēkādašī dēļ. Pateicoties Indira ēkādašī daudzas dvēseles ir atbrīvotas no elles. Kā tiek apliecināts Garuda purānā, tas, kurš cieš ellē, nespēj praktizēt Krišnas apziņu, tāpēc, ka tas prasa noteiktu prāta mieru, kas nav iespējama elles mocību dēļ. Tomēr, ja grēcinieka, kas cieš ellē, radinieks rīkojas dievbijīgi viņa vārdā, ieslodzītais var pamest elli un nokļūt uz paradīzes planētām. Bet ja grēcinieka radinieks ievēro Indira ēkādašī gavēni un veltī visus augļus savam radiniekam, tad šis radinieks dodas tieši uz garīgo pasauli.
Jamaduta2: Un vēl vairāk, viņi ievēro visus pārējos ēkādašī, kā noteica Šrīla Prabhupāda, tā nodrošinot senčiem ērtības šajā ellē.
Jamarādža: Ak, mans Krišna! Mani tik tiešām satrauc šie bhaktas. Kāpēc jūs nedodat šiem bhaktām tādus pārbaudījumus, kas liktu tiem nobīties un aizmirst par Harē Krišnas dziedāšanu?
Jamaduta2: Prabhudžī, tas nav tik vienkārši. Lai arī kādus šķēršļus mēs viņiem liktu, viņi sāka dziedāt Harē Krišna mantru, un saka paldies Krišnam par to, ka Viņš ir devis viņiem šādu pārbaudījumu, lai viņi attīrītos. Viņus nebaida nekādas grūtības. Viņi domā, ka, lai arī kādas grūtības Krišna viņiem atsūtītu, tas nozīmē, ka Krišna mīl viņus, un pārbauda viņu patiesumu. Viņi zina, ka Krišna ir visur. Viņi dzied Harē Krišna mantru jebkurā dzīves situācijā. Viņi padara mūs trakus. Mēs esam bezspēcīgi šo bhaktu priekšā.
Jamarādža: Ak. Mēs esam nelaimē.
Jamaduta1: Bet ir vēl viena problēma.
Jamarādža: Kāda?
Jamaduta1: Jebkuru vietu viņi pārvērš par Vrindāvanu.
Jamarādža: Tas ir kā?
Jamaduta1: Viņi būvē jaunus tempļus un tērē naudu kalpošanai Krišnam. Viņi uzstāda dievības katrā mājā. Es nemaz nerunāju par to, ka šie bhaktas šajā materiālajā pasaulē visu ir apgriezuši kājām gaisā. Es esmu pārliecināts, ka, ja viņi turpinās tādā pašā garā, tad visi no šīs pasaules atgriezīsies uz Krišnaloku.
Jamarādža: Ak, mans Krišna!! Glāb mūs no šiem bhaktām.
Jamaduta1: Jā. Labāk palūgt Krišnu, lai viņš mums iedod citu darbu.
Jamarādža: Kāda ir viņu mantra?
Jamaduta1 un Jamaduta2 kopā:

Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē
Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē

Pēkšņi jamaduta1 un Jamaduta2 pazuda un Jamarādža saprata – viņi atgriezušies garīgajā pasaulē. Tad Jamarādža sāka dziedāt

Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna Krišna, Harē Harē
Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma Rāma, Harē Harē.

Pēkšņi es sadzirdēju savu modinātāju: “dzin, dzin, dzin!” – bija četri no rīta. Tas bija sapnis. Jā, nekad nepārtrauciet sludināt, pat ne sapnī!

Harē Krišna
Dhīrašanta dāsa