Ķerts profesors izgudro laika mašīnu, kas diemžēl darbojas ar urānu. Ceļojums uz pagātni notiek pavisam nejauši, lai izvairītos no apkrāptajiem urāna piegādātājiem. Galvenais varonis nonāk neapskaužamā situācijā - saglābjot savu laika līniju viņam ir jāatgriežas no 1955.g. nākotnē un vēl jānovērš slepkavība.
Tiem, kas šo filmu nav redzējuši, iesaku to noskatīties. Labi pārdomāta sižeta līnja ar lēcieniem nākotnē un pagātnē padara šo filmu triloģiju par tādu, kur pēc kāda laika var skatīties atkal. Bet šeit runa būs par filmas otro daļu, kad Mārtijs nonāk nākotnē 2015.g. Tagad jau ir 2016.g. un varam atskatīties uz mūsu nu jau pāgātni un salīdzināt to filmā parādīto. Tā ir mākslas filma, kas nepretendē uz orākula statusu, bet ir šis tas ir piepildījies. Tāpat ir lietas, kas neeksistē.
Skatoties uz pagātni šķiet, ka tajā viss ir noteikts, bet tas ir nejaušu lietu kopums, kas katru mirkli sakrīt savādāk, tāpēc arī nākotnes pareģošana ir tāda nepateicīga, kā gadīsies