`Bisclavret`
12. gs. romantiskā poēma `Bisclavret` stāsta par baronu, kurš kļūst par vilkati un cilvēciskajā izskatā spēj atgriezties vien tad, kad valkā apģērbu. Kad barona Bisklavrē sieva uzzina par nezvēru, viņa paslēpj vīra drēbes, lai tas nekad vairs nepārvērstos par cilvēku, un aizmūk, lai apprecētos ar bruņinieku.
Barons mežā izdzīvo veselu gadu līdz nejauši uzduras karaļa medību 'ballītei'. Barons pieskrien pie karaļa un noskūpsta viņa zābaku. Karalis, būdams pārsteigts par vilka cēlo rīcību, atsauc suņus un izlemj nezvēru paturēt kā mājdzīvnieku. Vēlāk pilī uz dzīrēm ierodas bruņinieks, kurš apprecēja Bisklavrē sievu. Barons klūp viņam virsū, taču karalis pamanās viņu savaldīt un nozvetēt ar mietu.
Paiet laiks un sagadās, ka karalis dodas cauri barona dzimtenei. Bijusī Bisklavrē baronese par to padzird un sagatavo dāvanas karalim, bet kad vilks viņu ierauga, tad metas virsū un nokož tai degunu. Karalis pamana, ka baronese ir bruņinieka sieva un viņi ir vienīgie divi cilvēki, kuriem vilks jebkad uzbrucis. Pamatojoties uz to, ka šie abi vilkam ir nodarījuši pāri, viņš tos arestē. Spīdzināšanas laikā baronese atklāj patiesību par vilkati un pastāsta, kur noslēptas barona drēbes. Beigu beigās barons Bisklavrē atgūst cilvēcisko formu un sev piederošās zemes un paliek labos draugos ar karali.
Šādi stāsti vilkačus parāda pozitīvā vai vismaz neitrālā gaismā. Lielais vairums šo interpretāciju pazuda, kad kristieši brāzās pāri Eiropai.