Herodots apgalvo, ka ēģiptieši bija pirmie, kuri zināja par dvēseles nemirstību. Viņi tiešām bija starp pirmajām vēsturē zināmajām tautām, taču ir pamats domāt, ka šo dogmu viņi saņēma no senākām, iespējams, no atlantu zināšanām. Tiešām, visas senās reliģijas balstījās uz šo doktrīnu, bez kuras reliģijas ideja zaudētu jēgu.
Par “aiziešanu”8
Visās tautās senču kults pamatojas uz ideju par aizkapa dzīvi.Nāve ir tikai transformācija, un, tāpat kā ķermeņa katra fiziskā daļiņa turpina eksistēt citā formā, tāpat arī dvēsele, augstākā substance, turpina savu evolūciju pēc nāves.
Tieši tāpēc Taro kārts, kura nozīmē nāvi, tiek saukta par Atjaunošanos. Domas par nāvi cilvēku biedē, jo saistītas ar domām par Beigām. Taču atdzimšana sevī slēpj cerību, jo nozīmē sākumu citai eksistences formai.
Dievišķīgā dzirksts, kura mīt cilvēkā, nevar ne nodzist, ne pazust, tāpat kā nevar izzust atoms, kurš veido fiziskā ķermeņa vielu. Viss ir mūžīgs, vienīgi notiek pārvērtība, jo nekas nezūd. Tāds ir likums, ko pārbaudījusi zinātne jomā, kura attiecas uz matēriju. Tāpēc neticīgajam nāve ir šausmīga.
Ticīgajam tā ir atbrīvošanās no zemes dzīves ciešanām. Pirmais no dzīves prasīs visu, ko tā var dot, jo viņam nāve tās ir beigas. Tajā pašā laikā otrajam par viņa eksistences orientieri kļūst pārejas mirklis uz citu dzīvi.
Kad iestājas pilnīga nāve, tas ir, kad galīgi pārtrūkst saikne, kas vieno cilvēka trīs daļas, dvēsele atbrīvojas no ķermeņa, ar kuru saglabājas vāja saite, un klejo ap vietām, kur dzīvoja. Materiālām vērtībām piesaistīta cilvēka dvēsele raud par zaudējumu, jo tai trūkst iespējas gūt baudu no zemes priekiem.
Tā kavējas netālu no ķermeņa, kuru atstājusi un no vietām, kurās noritēja prieka pilna dzīve, un mokās vēlmēs, nespējot tās apmierināt. Un otrādi, garīga dvēsele, kura izpildījusi savu misiju, deg nepacietībā atbrīvoties no saitēm, kuras traucē doties uz augstākiem līmeņiem.