Gribu pateikt , ka visticamāk tas kas šeit rakstīts nav taisnība, bet var par tādu kļūt.
Gribēdami iegūt arvien vairāk enerģijas, mēs esam izpostījuši mūsu planētu. Esam līdz kaklam iestiguši rūpniecības atkritumos, arvien lielākā mēslu un trūdu kaudzē. Pārapzdīvotība, pāratīstība, atomterorisms, ekoloģiskais karš, radiācija, ko izraisa elektrostacijas un atkritumu izgāstuves, indīgo vielu noplūdes, gaisa piesārņojums, mežu iznīkšana, globālā sasilšana, ozona caurums, izmirstošie dzīvnieki un augi... mūsu reiz skaistā Zeme tagad ir pārvērtusies par atkritumu bedri - par strutojošu brūci, kas dziļi iecirsta Visuma sejā. Dzenoties pēc naudas esam nopirkuši savu bojāeju.
Kas es tāds esmu? Es esmu kaimiņš, draugs, ienaidnieks. Es esmu anonīms. Es esmu neredzams. Es esmu visur. Es plecu pie pleca paspraucos jums garām ļaužu pūlī. Esmu nemazgājies,jo trūkst ūdens. No manis nāk nelaba smaka, un mans izskats ir nožēlojams, jo es pārtieku no trūcīgā lētu ogļhidrātu un sintētisko olbaltumvielu uztura, vienigā, kāds mums atlicis. Es, tāpat kā jūs esmu iesprostots putekļainu, pelēku betona ēku midzenī. Mani nemitīgi izseko visu aprijošais, visuvarenais tīmeklis. Es elpoju sēra pilnu gaisu, esmu viens un kļuvis nejūtīgs aiz spēka izsīkuma. Esmu nobijies, rētām klāts, vajāts un joprojām pārlieku cilvēcīgs.
Vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības, ir niknums - milzīgs un viegli uzliesmojošs niknums par mirstošo planētu, kuru masveidīgi iznīcina!
Es palūkojos apkārt uz piedrazoto, ar augstākajām tehnoloģijām pārbāzto bēdu ieleju šeit un dūmakainā tālumā redzu daudz labāku vietu - neskarto Pandoru, kas lāsmo samtainajā tumsā. Mūsu cerības un glābiņš rodams tās auglīgajā un līdzjūtīgajā skastumā, tās krāsainajā un bagātajā florā un faunā, tās kvēlajā un dāsnajā mīlestībā.
Taču megakorporāciju alkatība ir pārkāpusi planētu robežas. Tā plešas arī pār Pandoru, kā strauji augoša pelējuma sēne. Ar apzinātu vardarbību tā rada tādu apmēru iznīcību, kāda nav piedzīvota kopš mūsu Zemes izpostīšanas.