12 Olimpa dievi
1. Zevs- augstākais dievs; dievu un cilvēku pasaules valdnieks; Rejas un Krona jaunākais dēls; zibeņmetis. No Olimpa Zevs sūta cilvēkiem savas dāvanas un nodibina virs zemes kārtību un likumību. Zeva rokās ir cilvēku likteņi; laime un nelaime ļaunais un labais, dzīvība un nāve- viss ir viņa rokās. Pie Zeva pils vārtiem atrodas divi lieli trauki. Vienā traukā ir viss labais, otrā – viss ļaunais.
2. Poseidons. Poseidons valda pār jūrām, viņa rokā ir drausmīgais trejzaris, un jūras viļņi klausa katram viņa rokas mājienam. Tur, jūras dziļumos, kopā ar Poseidonu dzīvo viņa daiļā laulātā draudzene Amfitrīne, viedīgā jūras veča Nereja meita, kuru lielais dzelmju valdnieks bija nolaupījis tās tēvam. Poseidons ir jūras pavēlnieks. Kad viņš saviem brīnišķīgajiem zirgiem auļo ratos pa jūru, pašķiras mūžīgi šalcošie viļņi, dodot ceļu pavēlniekam Poseidonam. Daiļumā līdzīgs pašam Zevam. Viņš ātri trauc pār bezgalīgo jūru, delfīni spēlējas viņam apkārt, zivis izpeld no jūras dziļumiem un drūzmējas ap viņa ratiem. Bet, kad viņš bargi paceļ savu drausmīgo trijzari, tad jūrā ceļas viļņi kā kalni ar baltām putu galotnēm un trako vētra. Poseidons ir Zeva brālis.
3. Aīds. Dziļi apakš zemes valda Zeva nepielūdzamais, drūmais brālis Aīds. Nekad tur nespīd spožās saules dzīvinošie stari. Aīds sēž zelta tronī ar savu sievu Persefoni. Trīsgalvainais pazemes suns Kerbers(Cerbers) sargā pazemes valstības vārtus, un ap viņa kaklu šņākdamas lokās čūskas.
4. Hēra. Hēra ir debesu dieviete, laulības aizstāve, mātes sargātāja dzemdību laikā. Hēru sevišķi godāja Spartā, Korintā, Olimpijā un Argosā, kur viņai bija ievērojams templis. Mītos par Hēru atspoguļojas sievietes stāvoklis Grieķijā. Tāpat kā grieķu sievietei nebija vienādas tiesības ar vīriem un tā atradās lielā atkarībā no vīra, arī Hēra ir atkarīga no savā vīra Zeva. Hēras kultā saglabājušās totēmisma pazīmes; mums ir ziņas, ka viņu, piemēram, dažreiz attēloja ar zirga galvu. Jau tas vien norāda, ka Hēra ir viena no vecākajām grieķu dievietēm. Hēra aizstāv laulību un sargā laulības saišu nepārkāpjamo svētumu. Viņa dod laulātajiem draugiem daudz pēcnācēju un, bērnam dzimstot, dod mātei svētību. Hēra valda augstajā Olimpā. Viņa, tāpat kā viņas vīrs Zevs, ir pavēlniece pār pērkoniem un zibeņiem; paklausot viņas vārdam, tumšo lietus mākoņi klāj debesis, un viņas rokas mājiens rada drausmīgas vētras. Daiļa ir diženā Hēra- lielām acīm, lillijbaltām rokām, ar vainagu uz brīnišķīgajām, viļņainajām cirtām; valdonīgi, mierīgi un majestātiski mirdz viņas acis. Majestātiska savā garajā, krāšņajā pašas Atēnas austajā tērpā, viņa brauc lejup no Olimpa ratos, kuros ir iejūgti 2 nemirstīgi zirgi. No tīra sudraba ir rati, no tīra zelta ir riteņi, bet riteņu spieķi mirdz varā kalti. Jauka smarža plūst pār zemi tur, kur brauc Hēra. Visa dzīvā radība noliecas Olimpa valdnieces priekšā.
5. Hestija. Upuru un altāra uguns un mājas pavarda dieviete, pilsētu un valstu aizstāve; Zeva un Hēras māsa.
6. Arejs. Arejs ir kara dievs, kas sēj nāvi un postu, viņš ir sengrieķu drosmīgā kareivja ideāls. Salīdzinājumā ar citiem dieviem, to godā mazāk. Tas redzams kaut no tā, ka pats Zevs, kā domāja grieķi, neieredz savu dēlu Areju, jo tas vienmēr sāk ķildas, nonāvē cilvēkus un priecājas, kad kaujā straumēm plūst asinis.
7. Atēna ir vienā no visvairāk godātām grieķu dievietēm, tai ir liela nozīme grieķu tautas eposā. Atēna ir pilsētu sargātāja. Homēra laikā Trojā bija Atēnas statuja, t.s.,pallādijs, kas it kā esot noritis no debesīm. Domāja, ka tā sargā Troju. Grieķu kultūrai attīstoties, Atēna kļuva arī par zinātnes dievi. Daiļa un majestātiska bija dieve Atēna. Zilajās acīs dega dievišķīga gudrība; viņa visa staroja brīnišķīgā, neredzētā daiļumā. Atēna palīdz grieķu varoņiem, dod tiem gudrus padomus un glābj tos no briesmām. Viņa sargā pilsētas un cietokšņu mūrus. Viņa dod gudrību un zināšanas, māca cilvēkiem dažādas mākslas un amatus, grieķu meitenes viņu godā par to, ka viņa māca tām rokdarbus. Neviena no mirstīgajām un dievēm nevar pārspēt Atēnu aušanas mākslā.
8. Apollons. Apollons ir viens no grieķu vissenākajiem dieviem. Viņa kultā labi saskatāmas totēmisma paliekas. Tā, piemēram, Artkādijā godāja auna veidā attēlotu Apollonu. Sākotnēji Apollons bija dievs, kas sargāja ganāmpulkus. Pamazām viņš arvien vairāk kļūst par gaismas dievu. Vēlāk viņu sāka uzskatīt par izceļotāju un jaundibināto grieķu koloniju aizstāvi un pēc tam arī par mākslas, dzejas un mūzikas dievu. Turklāt vēl Apollons kļuva par dievu. Kas pareģo nākotni: Visā senajā pasaulē bija pazīstama viņa svētnīca Delfos, kur pareģoja priesteriene Pītija.
9. Afrodīte. Sākotnēji bija debess dieve, kas deva lietu un, šķiet, arī jūras dieve. Mītos par Afrodīti un tās kultā ir manāma stipra austrumu ietekme, visvairāk feniķiešu dieves Astares kulta ietekme. Pamazām Afrodīte kļūst par mīlas dievi. Mīlas dievs Erots ir viņas dēls. Maigajai un vieglprātīgajai dievei Afrodītei neklājas doties asiņainās kaujās. Viņa rada mīlu dievu un mirstīgo sirdīs. Šī vara padara viņu par pasaules valdnieci. Pretoties viņas varai nevar pat dievi, tikai kareivīgā Atēna, Hestija un Artemīda nav pakļautas viņai. Staltā, slaidā Afrodīte ar maigajiem sejas pantiem, viļņainajiem, mīkstajiem, zeltainajiem matiem, kas iekļauj viņas skaisto galvu kā vainags, ir dievišķīgas dailes un nevīstošas jaunības personifikācija.
10. Hermejs. Hermejs ir bijis viens no vecākajiem grieķu dieviem; sākumā viņš bijis ganāmpulku sargātājs; dažreiz viņu attēloja ar aunu rokās. Homēra eposā Hermejs ir galvenokārt dievu vēstnesis un mirušo dvēseļu ceļvedis uz Aīda pazemes valstību. Hermejs ir arī ceļinieku sargātājs; attīstoties tirdzniecībai, Hermejs kļūst par tirdzniecības dievu, tad arī par izmanības, krāpšanas un pat zagšanas dievu. Turklāt vēl Hermejs ir jauniešu, atlētu un atlētikas dievs; viņa statujas bija palestrās un ģimnāzijos, kur mācīja cīkstēšanos, dūru cīņu, diska mešanu, skriešanu un lēkšanu, u.t.t. Kad Maķedonijas Aleksandrs iekaroja visu Persijas lielvalsti un kad Āzijā un Ēģiptē radās grieķu valstis, Hermeju pielīdzināja ēģiptiešu zinātnes un maģijas dievam Totam un viņš kļuva arī par maģijas un astroloģijas dievu. Viņu sāka saukt par ‘’Hermeju trīskārt lielāko’’.
11. Artemīda. Artemīda ir viena no vecākajām grieķu dievēm. Domājams, ka Artemīda- dieve-medniece-sākotnēji bijusi mājas un savvaļas aizstāve. Pašu Artemīdu vissenākajos laikos dažreiz attēloja dzīvnieku veidā, piemēram, kā lāču māti. Vēlāk Artemīda kļūst par dievieti, kas palīdz dzemdētājām. Tā kā viņa ir gaismas dieva Apollona māsa, viņa tiek identificēta ar mēness dievi Selēnu. Artemīdas kults bija viens no izplatītākajiem kultiem Grieķijā. Ievērojams bija viņas templis Efesā. Mūžam jaunā, daiļā dieve ir dzimusi Dēlā tajā pašā stundā, kad viņas brālis Apollons. Viņi bija dvīņi. Artemīda visam dod dzīvību. Viņa rūpējas par visu, kas dzīvo virs zemes, kas aug mežā un laukā. Rūpējas par meža zvēriem, ganāmpulkiem un cilvēkiem. Viņa liek augt zālei, puķēm un kokiem, svētī dzemdības, kāzas un laulības dzīvi. Mūžam jauna un daiļa kā ziedoņa diena, dieve Artemīda ar loku un bultnesi plecos, ar medību šķēpu rokās līksmi medī ēnainos mežos.
12. Hefaists. Hēfaists sākotnēji bija uguns dievs. Attīstoties amatniecībai un jo sevišķi kalēja amatam viņš kļūst par tā laika metalurģijas dievu. Hēfaistu sevišķi godāja Atēnās, kur grieķu amatniecība sniedza augstāko amatniecības pakāpi. Zeva un Hēras dēls. Hēfaists ir uguns dievs, dievs-kalējs, viņš ir dzimis gaišajā Olimpā. Kalšanas mākslā Hēfaists ir pārāks par visiem.
Mans ceļojums pa Olimpa kalnu.
Viss tas, kas tiks aprakstīts, īstenībā ir reāli. Tas notika ar mani. Kaut kad sen, taču es to vēl atceros un atmiņas glabāju sevī kā daļiņu no sevis...
Aizdomājos reiz un sapratu, cik tomēr tālu ir Grieķija un visi tās pieminekļi, cilvēki un citi labumi. Ne reizi nebija tā, ka es alkstu pēc kādas valsts tik ļoti, kā pēc ūdens glāzes. Tajā brīdī es sēdēju uz soliņa pie savas mājas, gaidīju draudzeni, kura atkal kavējās. Bija tumšs vakars, Mēness bija ļoti spilgts. Pēkšņi no debesīm sāka nolaisties kas neskaidrs, kā ar eļļas krāsām gleznots. Tas laidās arvien zemāk un zemāk, tuvāk un tuvāk. Līdz es sapratu, ka „tas” stāv manā priekšā un stiepj man savu roku. „Tas” izrādījās Dievs. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu – tas bija Zevs. Es biju dzirdējusi, ka viņš no Olimpa cilvēkiem savas dāvanas sūta, taču, lai pats sevi, nekad. Viņš teica, ka ir gatavs man parādīt Olimpa kalnu. Tā gan bija svētlaime ! Es nezinu pat, kā tas notika, es Zevam iedevu roku un man vienkārši aizvērās acis. Pēc mirkļa es sajutu, kā man gar kājām ložņā vējš, bija vēsi. Atverot savas acis, uzreiz gribējās tās atkal aizvērt. Spīdēja ļoti spilgta Saule. Tāda Saule kā tur – es zinu noteikti – vairs nekur nav. Tā ir tik tuvu liekas, ka tikai līdz pusei izstiepsi roku, un tā jau sāks dedzināt pirkstu galus. Un fakts, ka Zeva vairs man blakus nebija, mani nebiedēja, jo es biju pārlaimīga...
Nezinu īsti, kāpēc šo vietu tik noteikti, vienā vārdā, sauc par kalnu. Man tas vairāk atgādināja aleju. Es gāju pa ļoti platu taku un gar takas malām bija lieli koki, kuri līdzinājās ozoliem. Ejot aizvien tālāk uz priekšu es sāku skaidrāk saredzēt biezus, tumšus dūmus, kas nāca no ļoti liela ugunskura. Pie ugunskura stāvēja stalts vīrietis, platiem pleciem un ļoti nopietnu seju. Blakus viņa ugunskuram, atradās kalēja piederumi un es noteikti sapratu, ka tas ir Hēfaists. Nebiju domājusi, ka ir iespējams būt tik nopietnam pret visu apkārtējo, jo neizskatījās, ka pat neliela smaida daļiņa pavīdētu viņa drūmajā sejā. Neatceros gan, kur devos tālāk, jo ceļoju tur apkārt ļoti ilgi, taču pa ceļam redzēju ļoti daudz viskautākā interesanta. Zināju, protams, ka Hēra ar Zevu strīdas, taču, cik lielu postu tie strīdi nodara – man fantāzija aptrūktos. Visapkārt bija tumšas debesis – tās pat nebija zilas, bet gluži melnas; lija spēcīgs lietus – Amazones meži tādu lietu apskaustu un viss izskatījās tik drūms un pelēks, ka saskumu. Redzēju arī brīnumskaistas dzīres – Poseidons un Afrodīte bija svētku iniciētāji – tika svinēts tas, cik skaista izdevusies jūra. Bija sanākuši daudzi dievi, daži kaut ko savā nodabā sēdēja un pat nemanīja apkārtnotiekošo, taču daudzi izskatījās apmierināti ar svētku norisi un daudzajiem smaidiem...
Kad nokļuvu atpakaļ neatceros, bet tas, ka devu roku Zevam, ir palicis atmiņā. Protams, daudz, kas ir piemirsies un vairs nekad neuzpeldēs manā atmiņā, taču esmu lepna ar to, kas ar mani notika. Domāju, ka reti kurš ir ko tādu piedzīvojis, bet galvenais ir tas, ka es apceļoju Olimpa kalnu, ka es satiku daudzus dievus un ka beidzot pabiju Grieķijā. Lai nu kā, ja pat tas bija sapnis vai vienkārši manas fantāzijas auglis, tas bija neaprakstāmi...
