OPERAS SPOKS NO VISIEM MISTISKAJIEM ĻAUNDARIEM, PROTAMS, IR VISROMANTISKĀKAIS, JO VISUS NOZIEGUMUS VIŅŠ IZDARĪJA MĪLESĪBAS VĀRDĀ PRET DAIĻO KRISTĪNI DAĒ. LAI CIK DĪVAINI TAS NEBŪTU, VIŅŠ ARĪ NOMIRA MĪLESTĪBAS DĒĻ.
OPERAS SPOKS: ļaundarības mīlestības vārdā3
38
0
Dīvainais skelets
1908. gada martā Grand Operas plānotās apakšzemes inspekcijas laikā strādnieki izlauza sienu, kas likās nevajadzīga un aizsšķersoja piekļuvi blakus esošajam pagrabam, un aiz sienas atrada cilvēka skeletu. Baidoties no skandāla, direktors nolēma parādīt skeletu pazīstamam žurnālistam.
Žurnālist noliecās pār atradumu: skeletes bija abiris ar ķieģeļu putekļiem, tā galvaskausa forma bija visai dīvaina. Jādomā, ka dzīves laikā šis nelaimīgais bija šaušulīgi kroplīgs. Uz skeleta mazā pirkstiņa mirdzēja dārgs gredzens. Spriežot pēc formas-sieviešu, izgatavots pēc pagājušā, XIX gadsimta 60.-o gadu juvelieru modes.
Operas noslēpumi
Operas koridoros viegli apmaldīties un aiziet bojā, bet zem operas centra atrodas īsts pazemes ezers. Ezera ūdeni XIX gadsimtā izmantoja hidrauliskajās mašīnās dekorāciju apkalpošanai. Ezers līdz šim laikam kalpo kā ūdens baseins ugunsgrēku gadījumam, turklāt to pilnībā nosusināt vienkārši nav iespējams: ēka uzcelta virs viena no Sēnas sānezeriem. Žurnālists bija satriekts ne par skeleta atrašanas faktu Operā, cik par briesmīgi kroplīgo galvaskausu un smalko sieviešu gredzenu.
Gredzena atēlo publicēja visos laikrakstos, cerībā atrast kādu, kurš to atpazītu un tādejādi sniegtu kaut visniecīgāko pavedienu nepazīstamā, pirms 30 gadiem Operas pazemē mirušā, noslēpumainās personības noskaidrošanai. Neviens neatsaucās un nezināmais tā arī palika nezināms, bet viņa nāves noslēpums tā arī palika noslēpums.
Žurnālistam izdevās ievilkt sarunā dažus vecus strādniekus, kuri strādāja teātrī kopš tā uzcelšanas. Viņi pastāstīja ka vienam no arhitektiem it kā bijusi kroplīga seja. Viņš nēsāja masku: no viņa baidijušies pat spēcīgākie mūrnieki, un to ieraugot pārkrustījušies!
Arhitekts bija cēlies no kautkāda franču ciematiņa, māte viņu ''sastaigājusi'' un centusies slēpt grūtniecību, līdz pēdējam savelkot vēderu ar ciešu koreseti. Tā nu nabadziņš biedzimis ar tādu galvu. Māte pēc tam viņu kā brīnumu pārdevusi čigāniem. Tomēr viņš bija ļoti prasmīgs arhitekts: itkā mācijies kaut kur austrumos, uz kurieni čigāni viņu aizveduši.
Viņš bija vientuļs un direkcija ierādijusi Operā dzīvoklīi. Celtniecībai beidzoties, arhitekts turpinājis nama teknisko apkalpošanu un apmeties mājā līdzās Operai.
Nabadziņš iemīlējās korsitē Daē. Viņa tam neatbildēja ar pretmīlestību, jo vairāk, viņai bija bagāts aizbildnis. Arhitekts viņu kautā ievilinājā mājā un divas nedēļas noturēja pagrabā. Kas tur viņu starpā notika, nav zināms, bet arhitekts koristi labprātīgi atlaida. Pats vienkārši pazuda. Runāja, ka viņš itkā sevi iemūrējis Operas apakšzemē un tādā izsmalcinātā veidā sevi iemūrējis.
Vēl runāja, ka itkā viņš pats-vai viņa spoks-līdz šim laikam klīstot pa Operas koridoriem un caur slepenām pārejām, kuras pats biezajās sienās un kolonās izbūbvējis, varot iekļūt kur vien vēlas.
Noslēpumaino izdzimteni maskā viņš nosauca par Ēriku, padarot viņu ne vien par ģeniālu arhitektu, bet arī ģeniālu komponistu, ''Mūzikas enģelis'', kas mācija jaunajai koristei dzidāšanu, bet pēc tam ar nežēlīgu noziegumu paver viņai ceļu uz skatuvi. Viņa iemīļotā iegūst Kristīnes vārdu un nesalīdzināmi cildenāku raksturu.
Reklāma
Viņš eksistēja?
''Jā viņš eksitēja, ar miesu un asinīm, kaut gan darīja visu, lai viņu uzskatītu par īstu spoku.''
Citi pētnieki tam nepiiekrīt: tie uzskata, ka spoks nav nekas vairāk kā leģenda. Parīzes Komūnas laikā Operā lija asinis: pagraba telpās komunāri ierīkoja cietumu tiem, kuri nepiekritu, tur viņus arī nošāva, turpat arī apglabāja, iemūrējot koridoros. Vēlāk strādnieki atradu šo nelaimīgo skeletus.
Iespējams ka no šīm asinīm dzimis Operas Spoks, kas neredzami klīst pa Operu, pabalstīdams talantus un sodīdams neapdāvinātos. Spoks pieprasa, lai viņam vienmēr būtu tukša piektā loža: malējā, pie skatuves pirmajā balkonā. Tiešām, šī loža pat šai dienai visbiežāk ir tukša. Tēātra to skaidro dažādi: itkā loža rezervēta īpašiem viesiem, Operas direktora draugiem, it kā to izmanto kādām tehniskām vajadzībām...Tomēr fakts paliek fakts, piektā loža stāv tukša. Jūtīgākie Operas apmeklētāji reizēm tās dziļumā redz tumšu firgūru baltā maskā. 1994. gadā franču teātra kritiķe publicēja savu ilgadīgo pētijumu rezultātus: viņa atradusi ne mazumu aplicinājumu versijai ko žurnālistam pastāstija strādnieki. Spoks nebija Mūzikas Eņģelis un nevarēja mācīt Kristīnei dziedāt. Tomēr ir ticamība, ka viņš eksistējis, kaislīgi mīlējis un nespējis bez mīļotās dzīvot, un ka 1908. gadā atrasts tieši viņa skelets.
Tev patiks šie raksti
