Dižais ievads nekāds nebūs, tikai gribēju uzrakstīt savus dzīves atgadījumus saistībā ar sapņiem un miegu kā tādu.. Bildes gan likšu normālas, jo ja es ieliktu kaut vai internetā atrastus foto ar to, ko dažkārt redzu sapņos, tad laikam lielākā daļa lasītāju šonakt negulētu..
Nomirt sapnī?27
169
0
Parasti savos sapņos esmu vecajās lauku mājās pie vecmammas, daudz sapņoju par diviem zem pazemes savienotajiem pasaku ezeriem (kuri īstenībā ir reāli) un tā visādi citādi mana kinolente aizrit kaut kur gaišās un priecīgās ainās, kas notiek pa dienu. Bet reiz sapnis noslēdzās ar tādām beigām, ka sapnī arī redzēju dienu, nu, dienas laiks, savu istabu, viss itkā kārtībā, izņemot to, ka es stāvu pie gultas, skatos uz to un pēkšņi tur "iznirst" meitene baltā naktskreklā, ar melniem matiem un melnu, pleķainu seju. Viscaur dubļaina un kā lai pasaka - gabalaina? Viņas acu baltumu vietā bija tikai melni perēkļi. Viņa man atgādināja mani, tomēr es nenobijos. Vismaz ieraugot viņu ne - tikai tad, kad sapnis reāli sāka trīcēt, jo viņa savilkās kā astoņkājis, kratīja gultu, uz visām pusēm sāka birt melni gabaliņi (tā laikam bija viņas miesa) un tad es pamodos - nosvīdusi, nobijusies, droši vien bāla arī. Kādēļ nobijusies? Jo es sapņoju par vietu, kur gulēju un sapnis kratījās - parasti kadri manos sapņos plūst lēni un vai vismaz tekoši.
Tā nu pagāja laiks un ar sapņiem viss atkal bija lādzīgi - lauku mājas, vecie skolasbiedri, daudz koku, dabas ainavas, šādi tādi piedzīvojumi.. Līdz, protams, pienāca briesmīgā sapņa kārta (tagad gan es mēģināšu aptuveni acerēties). Sapnī es klīdu pa tādu kā dūmakainu klajumu, kurš itkā nebeidzas, bet kuram neredz tālumu - viss ir sabiezināti pelēks. Cilvēkiem nebija māju, tiem bija tikai atdalītas vietas žogu platībā -pāris kvadrātmetri kas atdalīti ar žogu restēm, tādām veci rūtainām. Vienā no tiem "nodalījumiem" gulēja mana mamma. Es pie viņas gāju.
Tad sapnis pārtinās līdz ainai tajā pašā piedūmotajā vietā. Bija nevis debesis, bet gan tādi kā griesti no kuriem spīd mēness gaisma. Kaut kur vienā pusē slējās smalks, balts tornis un ko es tur redzēju - pa kāpnēm augšup kāpa tā pati kaulainā, bezsejainā meitene, kuru pieminēju jau atkāpē par pirmo sapni (par vienu no šausmīgākajiem, kādi man bijušu. Nesen. Ne pēc sižeta, bet pēc izjūtām gan..) Tā viņa tur atkal kāpa un ap viņu viss klajums pārvērtās nevis pelēks, bet violets. Viņa pagriezās ar savu "seju" uz manu pusi un lai gan viņai nebija grimases, bet tajā kunkulī (lai Dievs nogrābstās!) parādījās smaids. Es atkal pamodos un, protams, nobijos - ne gluži no tā, ko redzēju, bet no tā ka Atkal redzēju. Jo - parasti manos sapņos šausmas neatkārtojas, vismaz tēli ne. Kopš šiem diviem sapņiem šo tēlu es uztveru kā kādu brīdinājumu - vai nu slimībai vai kādam notikumam, nu pavisam noteikti kaut kam nelāgam.
Reklāma
Un vēl arī trešais sapnis, kura sižets ir īss un vienkāršs, bet situācija realitātē ne - satraucošākais ir tas, ka es nevarēju atšķirt sapni no īstenības:
plkst. trīs naktī (apmēram, jo man nepietika sajēgas vēl paskatīties uz pulkstenim garām Kādam..) es itkā pamostos no sapņa un pustumsā redzu cilvēkveidīgu stāvu, kuram nevar noteikt dzimumu, sejas vaibstus, jo tam bija vienkāršas kontūras, tikai melns stāvs. Un ko tas sāka darīt? Tas nāca pie manis tuvāk, tikai ļoti palēnināti (es zinu, ka daudzi iedomāsies par Slenderu, bet tam nebija garas rokas). Tad es pagriezos uz otra sāna, prom no viņa un aizmigu. Kādēļ man liekas, ka tas bija sapnis? Jo es aizmigu pārāk ātri un nenobijos, pat nesapratu, kas notiek. Kādēļ man liekas, ka tas Nebija sapnis? Jo - sapņos, kā jau minēju, es redzu tikai dienas laiku - viss ir skaidrs gaišs. Bet te bija mana istaba, nakts laiks, atbilstošs apsgaismojums un es visu vēroju no sava reālistiska skatupunkta. Tad es nezinu, kādēļ tas mani "pamodināja" - vai tas bija spoks, rēgs, vai kāds reālistisks sliktu ziņu vēstnesis un kādēļ to redzēju tikai es, bet draugs ne? Tā es to arī neuzzināju - kas tas bija, ko tas vēlējās un kas tam seko.. Bet ir viena sakritība - tieši nedēļu pēc tam es pamodos ar sajūtu, ka mirstu - dažreiz man tā ir, ka es pamostos, viss ok, tad tik sāk durt vēderā, un vēl es sāku reāli drebēt, kaut kas vārās, spēka nav, eju līdz aptiekai - pāriet! (plus aukstuma sajūta pazūd, tie drebuļi) Bet todien tā bija mana vaina, ka pārēdos saldumus - iepriekšējā dienā daudz un vēlu vakarā. Vienīgais no kā tagad baidos, ka nevis atkal ko redzēšu vai sapņošu, bet gan ja nu atkal "miršu" (nevis pavisam, bet mokoties un nenomirstot). Kādēļ par šo ierunājos? Jo esmu cilvēks, kurš slimo reti, bet smagi - ja sāp zobs, tad līdz iekaisumam, ja sirds pārsitās, tad klapē pamatīgi, ja sāpes - tad līdz nāvei. Gandrīz. Vienu reizi jau nosēdēju vannasistabā ar šo te - skatos, skatos, viss normāli, tad sāk plūst kaut kas tumšs acu priekšā (laikam biju ceļā uz "gaismu tuneļa galā). un gaismu arī ieraudzīju, izņemot to, ka tas bija tikai ovāls aplītis ar robainām malām, kas pazuda. Nu, tādā ziņā, ka redzēju to nevis kā skatoties ar acīm, bet kaut kur savās smadzenēs, galvā..
To visu sapņu zīmju padarīšanu un slikto pašajūtu var apskatīt no medicīnas viedokļa, bet - piemērs: kādreiz gāju uz skolu, kurā nemaz negribēju mācīties. Izeju ārā - viss labi tiktāl kamēr tieku līdz pēdējam ceļam, kur nogriezties uz to skolu - man ir sajūta, ka mani reāli plecā vai sirdī cauršauj lode (asas, šausmīgas sāpes). Elpoju, mēģinu savākties, izdomāju iet mājās - ō, viss atkal labi. Tā divus vai trīs rītus pēc kārtas. Nu reāli mani skolā neviens nenogalinātu, bet tas kad es eju un kāds mani vai es pati brīdinu, ka šodien labāk tur neiet..
Es zinu tas ir sviestaini, bet šīs miršanas reizes mani biedē - tā itkā katrreiz es zaudētu kādu no savām neesošām 9 dzīvībām.. Tā nu tie sapņi man kaut ko cenšas pavēstīt, bet ne vienmēr skaidri. Dzīvē ir visādas sakritības un tā, bet šī bija savāda - melns stāvs, tad pēc nedēļas pilnīgs bezspēks.. Un kopš tās sāpīgās dienas man vairs nav izsalkuma sajūtas - es ēdu tikai tad, kad atceros - vai pirms trīs stundām nebija pusdienlaiks? Nu tā man iet. Sakritības vai nē - spriediet paši, bet tas slendermen stāvs bija baiss (ja tā padomā, kaut gan tad nelikās)..
Kā arī vēl piebilde - man liekas, ka mani kāds vai kaut kas čakarē, tā sakot - dzirdu kā naktī istabā sāk kaut kur durvis ciet vērties, bet draugs guļ, mājdzīvnieku nav, vannasistabas durvis aizvērtas, istabā redzu, ka nekas nevirinās, bet - virtuvei karoč vispār durvju nav :D tad es nezinu kas vēl tas ir. Dzirdu, bet nav. Skaņas no neeksistējošām darbībām.
Tev patiks šie raksti
savs krustiņš vai amulets arī derētu.