Nāves garša.7

- Uzskatu, ka cīsiņi ir viens no brīnišķīgākajiem cilvēces izgudrojumiem, - teica Čāndlers, - bet cīsiņš sviestmaizē ir arī parocīgs. Var ēst un, teiksim, lasīt, kādu novērot, vai brīvajā laikā rokā turēt pistoli.
Elektriskais sienas puklstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem - lenča laiku, un mēs ar Čāndleru kantorī bijām palikuši divi vien. Viņš nokoda sviestmaizes kumosu, lēnām to sagremoja un norija. Tad, noslēpumaini smaidīdams, teica:
- Nav vārdam vietas, doktor Deivis, jūs un mana sieva bijāt ļoti piesardzīgi. Un ar to jūs manu uzdevumu esat atvieglojuši. Es, protams, visu pavērsīšu tā, it kā jūs būtu izdarījis pašnāvību. Pat tad, ja man neizdosies apmānīt policiju un tai radīsies aizdomas, ka notikusi slepkavība, policija būs pilnīgā nesaprašanā par nozieguma motīviem. Mus taču saistīja tikai tas, ka pieņēmāt mani darbā, mani un vēl divdesmit cilvēkus.
Jutu, ka man notirpst pirkstgali.
- Jūsu sieva tūlīt visu sapratīs un ziņos policijai, - es piesardzīgi ieminējos.
- Tiešām? Par to es šaubos. Redziet, sieviete mīļākā dēļ uz daudz ko ir spējīga... kamēr viņš vēl ir dzīvs. Bet ja viņš ir miris, viss mainās. Sievietes, mister Deivis, ir ļoti praktiskas būtnes. Turklāt mana sieva varēs tikai nojaust, ka esmu jūs nogalinājis. Pilnīgi noteikti viņa to nezinās. Jau tāpēc vien viņa negriezīsies policijā. Viņa prātīgi nospriedīs, ka nav nekādas vajadzības visiem izklāstīt par savu romānu ar jums. Un, visbeidzot, nav taču izslēgts, ka ne tikai es, bet vēl kāds ir vēlējies jūsu nāvi.
Mēģināju iebilst, taču manā balsī negribot ieskanējās izmisums.
- Policija visus pārbaudīs. Un tā, protams, tūlīt atklās, ka tad, kad citi aizgāja, jūs vēl palikāt kantorī.
Viņš mierīgi papurināja galvu.
- Nē, mister Deivis. Neviens nezina, ka esmu šeit. Es aizgāju kopā ar visiem un atgriezos tikai tad, kad sapratu, ka bez jums te neviena nav.
Kādu brīdi viņš ar baudu gremoja sviestmaizi. Tad atkal ierunājās.
- Visu apsvēris, es nācu pie slēdziena, ka lenčs ir vispiemērotākais brīdis slepkavībai. Policijai grūtāk noskaidrot, kur katrs šai laikā atradies. Darbinieki brokasto, iepērkas veikalos, dažādā laikā atgriežas kantorī: praktiski ir neiespējami pārbaudīt katra alibi.
Paņēmis vēl vienu no manām sviestmaizēm, viņš turpināja:
- Parasti es ēdu kādā no daudzajām kafejnīcām, kas atrodas kantora tuvumā. Esmu no tiem, kuriem neviens nepievērš uzmanību. Tāpēc diez vai kāds būs pamanījis, ka šoreiz es kafejnīcā neiegriezos. Jau divas nedēļas gaidīju šādu izdevību. Šodien jūs beidzot aizkavējāties kantorī, kad visi jau bija izklīduši. Jau no rīta es ievēroju ka esat paņēmis līdiz brokastis. Jūs laikam domājāt, ka jums nebūs laika aiziet kaut kur paēst, mister Deivis?
Viņš uzlūkoja mani gandrīz vai ar maigumu un pasmaidīja.
- Jā, - es ar grūtībām izdvesu un aplaizīju apkaltušās lūpas.
Grozīdams rokās sviestmaizi, viņš tik vērīgi aplūkoja tievos cīsiņus, kas rēgojās no tās ārā, it kā redzētu tos pirmo reizi.
- Vai esat ievērojis, mister Deivis, cik neparasti organisms reaģē uz dažādām situācijām. Teiksim, stresa, bēdu, baiļu vai niknuma brīžos cilvēkus bieži vien sāk mocīt izsalkums. Arī es pašreiz jūtos šausmīgi izsalcis.
Viņš atkal pasmaidīja.
- Varbūt arī jūs vēlaties sviestmaizi, mister Deivis? Tās, taču galu galā ir jūsējās, un es ēdu jau otru.
Es neatbildēju.
Noslaucījis lūpas papīra salvetē, viņš atsāka:
- Savas attīstības pašreizējā stadijā cilvēks vēl aizvien nespēj atteikties no gaļas. Arī man tā iet pie sirds. Bet tā, kā esmu ļot jūtīgs, reaģēju uz visādiem sīkumiem. Piemēram, ja man bifštekā gadās kaut viens skrimslis, es neparko vairs nevaru to ieēst, lai cik izsalcis arī būtu. Neparko.
Un viņš uzmeta man vērīgu skatienu.
- Jums, mister Deivis, varbūt šķiet, ka esmu nedaudz ekscentrisks, ja spriedelēju par ēšanas problēmām jums tik nepatīkamā brīdī?
Paraustījis plecus, viņš turpināja.
- Taisnību sakot, es arī pats nezinu, kāpēc vēljoprojām neesmu izšāvis. Varbūt vēlos paildzināt to savdabīgo baudījumu, ko šai brīdī izjūtu. Bet varbūt es baidos?
Viņš atkal paraustīja plecus.
- Bet pat tad, ja baidos, varat būt drošs, mister Deivis, ka to izdarīšu.
Es paņēmu no galda cigarešu paciņu un jautāju:
- Vai zināt, kur pašreiz ir Elena?
- Vēlaties atvadīties? Vai pierunāt, lai viņa mani pārliecina, ka nevajag jūs nogalināt? Man ļoti žēl, bet nevarēšu jums palīdzēt, mister Deivis. Ceturtdien Elena uz nedēļu aizbrauca pie māsas.
Es smēķēju, dziļi vilkdams dūmus, tad piepeši aizrijos. Beidzis klepot, samērā mierīgi ierunājos:
- Nenožēloju, ka jāmirst. Domāju, ka savus rēķinus ar pasauli esmu nokārtojis.
Viņš nesaprašanā paskatījās uz mani.
Bet es turpināju runāt it kā pats ar sevi, neliekoties par viņu vairs ne zinis.
- Šī man ir jau trešā reize. Trešā. Pirms elenas bija Beatrise, bet pirms beatrises Doroteja.
Viņš smīkņādams mani pārtrauca:
- Gribat novilcināt laiku? Cerat, kāds atgriezīsies ātrāk? Taču es paredzēju arī šādu iespēju un aizslēdzu durvis. Es šaubos, vai kāds atgriezīsies pirms vienem, un ja arī tas notiks, tik un tā nevienam neizdosies tikt iekšā kantorī. Ja pie durvīm sāks klauvēt, es jūs nošaušu, un aizbēgšu pa sētas durvīm.
Aiz uztraukuma man nosvīda plaukstas, bet es tomēr saņēmos un atkal ierunājos:
- No mīlestības līdz naidam - viens solis, Čāndler. Tas man ir labi zināms. Ne reizi vien es vienu un to pašu cilvēku esmu mīlējis un nīdis vienlīdz stipri.
Es nopurināju cigaretes pelnus un turpināju:
- Es mīlēju Doroteju, jo biju pārliecināts, ka arī viņa mīl mani. Mēs gribējām apprecēties. Vismaz es to ļoti gribēju. Bet tad viņa pēkšņi atzinās, ka nemīl mani un nekad nav mīlējusi.
Čāndlers pasmaidīja un nokoda kumosu no sviestmaizes.
Es brīdi klusēu, ieklausīdamies trokšņos uz ielas. Tad, ielūkojies Čāndleram tieši acīs, sacīju:
- Viņa vairs nepieder man, bet nepiederēs arī nevienam citam, es nolēmu. Un nogalināju viņu.
Viņš man uzmeta ziņkārīgu skatienu.
- Kāpēc jūs man to sāstāt? - viņš jautāja. - Kāda tam visam vairs nozīme?
Es vairākas reizes nesteidzīgi ievilku dūmu.
- Es viņu nogalināju, bet ar to vien man vēl nebija gana. Jūs saprotat Čāndler? Nebija gana. Es viņu ienīdu, ieīdu!
Es noliku cigareti pelnu traukā un cik iespējams mierīgi teicu:
- Ar nazi un zāģi es viņu sagriezu gabalos, saliku tos maisā, iebāzu tur dažus akmeņus smagumam un iemetu to visu upē.
Čāndlers nobāla. Sapratu, ka kļūstu situācijas noteicējs, un ieturēju dziļu pauzi.
- Pēc diviem gadiem es satiku Beatrisi. Viņa bija precējusies un tomēr mēs sākām satikties. Tas turpinājās pusgadu, un es biju pārliecināts, ka viņa mani mīl tāpat kā es viņu. Bet, kad es teicu, lai viņa šķiras no vīra un brauc man līdzi, viņa mani apsmēja.
Čāndlers soli atkāpās. Bet es jutu, ka man uz pieres izspiežas sviedru lāses.
- Šoreiz man vairs nepietika ar zāģi un nazi. Tas mani vairs neapmierināja.
Pieliecos viņam tuvāk un pārgāju uz čukstiem.
- Kad ar maisu rokās izgāju no mājas, bija jau nakts un spīdēja mēness. Tāpēc es labi redzēju, kā suņi rūkdami ar zobiem plosīja gabalus, gaidot jaunu porciju.
Čāndlera acis bija šausmās ieplestas. Es piecēlos, piegāju viņam cieši klāt un nocēlu augšējo šķēli no aizkostās sviestmaizes, kuru viņš ar trīcošu roku bija nolicis uz galda malas.
- Es ceru, Čāndler, ka jūs zināt cīsiņu, šā, jūsprāt brīnišķīgākā cilvēces izgudrojuma izgatavošanas tehnoloģiju? Tādā gadījumā jums būtu arī jāzina, ka cīsiņu apvalkus var iegādāties iesaiņotus kartona kārbās. Piecdesmit piecas pēdas apvalku par astoņdesmit astoņiem centiem.
Noliku maizes šķēli atpakaļ uz cīsiņiem.
- Jūs noteikti arī zināt, ka cīsiņu iepildīšanas automāts maksā tikai trīsdesmit piecus dolārus.
Es uzsmaidīju viņam tikpat mīļi, cik mīļi viņš pirms pusstundas bija uzsmaidījis man, un lielā uzticībā sāku klāstīt:
- Vispirms jūs atdalāt gaļu no kauliem, pēc tam to sašķirojat liesos, treknos un cīpslainos gabalos, tad sagriežat atbilstošos kumosiņos...
Es ieskatījos viņam tieši acīs.
- Jūsu sieva jūs nekad neatstātu, Čāndler. Viņa tikai rotaļājās ar mani. Es viņu mīlēju un ienīdu, ienīdu vairāk par visu pasaulē. Mani neatlaidīgi vajāja šis skats: suņi, kuri mēnesnīcā ar zobiem plēš...
Čāndlers šausmās sastinga.
Izbaudīdams gūto efektu un raudzīdamies viņam tieši acīs, es mīlīgi apvaicājos:
- Jūs patiešām domājat, ka Elena ciemojas pie māsas? - un sniedzu viņam neapēsto sviestmaizi.


Kad pēc bērēm mēs ar Elenu palikām divatā manā mašīnā, viņa teica:
- Esmu pārliecināta, ka Henrijs par mums neko nezināja. Nesaprotu, kāpēc gan viņš izdarīja pašnāvību tavā kantorī?
Izbraucis caur kapsētas vārtiem, es smaidīdams atbildēju:
- Nezinu, varbūt viņš bija ieēdis kaut ko nelabu...