Visbriesmīgākais no visiem mitoloģiskajiem tēliem ir nāve baltā. Katrs zin piedēvēt nāvei baltajai, kko savu. Laikmeta mija spēj šo iedomu tēlu padarīt krietni vien spēcīgāku, kapēc ir tādi, kuri vairs nespēj tikt vaļā no dažāda veida iedomām, kapēc ir svarīgi nebiedēt sevi un tos, kuri ir tev līdzās. Uzskaitīšu pāris iespējamos mītus, kas varētu būt kkādā veidā nepieciešami, lai nāves nozīme netiktu izmantota netiklos nolūkos.
Mītu iespējamā attīstība:
- nāvei baltajai senlaikos tika piedēvēti majvaboļu kāpuri, kuri esot bijuši apbedīto acis. Tajos laikos virs apbedījuma vietām stādija kokus, kas uzsūca no apbedītā barībasvielas, kapēc pret kokiem izturējās ar lielu cieņu.
- senajos laikos nāvei baltajai piedēvēja kaulu atlūzas, kuras varēja savainot kādu, kurš centās iegūt kokmateriālu apmetņa vai apmetnes nocietinājuma būvneicībai.
- viduslaikos visus biedēja balti plankumi aiz nagiem, kas tajā laikā tika skaidrots ar nelabā pārslām, kuras nespēj izkausēt cilvēka ķermenis.
- renesances laikos par apsēstiem tika uzskatīti tie, kuri izmantoja svinu baltās krāsas iegūšanai, jo viņiem ap zobiem esot veidojiess balts aplikums.
- jaunajos laikos kā nāve baltā tika skaidrots cukurs, jo tiem, kuri viņu ēda pārāk daudz, naktīs rādijās neiedojamākie murgi.
- mūsdienās nereti par nāvi balto dēvē šīferi vai azbestu, jo klejo nostāsti, ka viņš saskaroties ar ādu izraisa neārstējamas slimības.
lasi, vērtē, komentē