Nakts vidū kaut kas lika viņam piecelties no gultas, apģērbties un doties laukā no mājas. Nakts bija ļoti tumša, kā jau rudenī, un negaidīti vējaina. Vel vakarā mierīgi sēžot šūpuļtīklā, kurš nokarājās no ozola zara, nebija jūtama ne vēsmiņa, un pīpes dūmi kupliem vāliem lēnu cēlās augšup koka lapotnē. Tiklīdz Artūrs aizvēra aiz sevis durvis viņš sajuta vēsā vēja auksto pieskārienu. Nakts izskatījās nedabiska, mākoņi ātri kustējās un mēness bālais vaigs ik pa laikam kļuva redzams, dāvājot skopus gaismas starus nakts miera pārņemtajai pasaulei. Bet vīrieti tas neapturēja un viņš devās tālāk prom no mājas, ābeļdārza virzienā. Tur vēja spēks un destruktīvā daba izpaudās vel jo skaidrāk. Viņš turpināja iet. Lai arī lielu daļu koku viņš pats bija stādījis un ābeļdārzā sanāca viesoties gandrīz katru dienu, Artūrs drīz apjuka un radās sajūta, ka ir apmaldījies. Neparasts satraukums sāka iezagties dvēselē. Viņš apstājās. Tagad kad soļu troksnis neiejaucās nakts skaņās, kļuva mazliet baisi. Tikai lapu čabēšana un vēja aukas, tad vel šis mēness, kurš te piešķīra apkārtnei dīvainas ēnas, te atkal tās noņēma, iegremdējot apkārtni un vīrieti pilnīgi melnā, neskatoties uz vēju, sabiezējušā tumsā. Kļuva grūti elpot. Iztēle sāka zīmēt dīvainas formas, pārveidojot nepaklausīgās koku ēnas nesaprotamos tēlos. Viegla panika iezagās Artūra domās un viņš klusu nomurmināja: "Kāda vella pēc es te esmu. Ko man te vajag?"
Atbilde pati neuzradās un tamdēļ satraukums pieauga. Domās vīrietis atkārtoja savas pēdējas darbības un nespēja tām rast loģisku izskaidrojumu. Suns. Pēkšņi ienāca prātā, ka pagalmā viņam neuzplijās mīlestības pārpilnais krancis, kurš parasti nelaida garām iespēju palēkāt apkārt cilvēkam un pamaisīties pa kājām. Saimniecība atradās samērā nomaļā vietā un tāpēc Suns skraidīja nepiesiets. Iespējams vējš un nepatīkamā, baisā nakts lika viņam noslēpties kādā pažobelē un gaidīt rītausmu. Iespējams....
Nostāvējis vairāk kā 5 minūtes vīrietis sāka pierast pie nakts skaņām un satraukums sāka norimt. Pat vel vairāk kā norimt. Radās bezgalīgi glāsmaina miera sajūta, elpot kļuva vieglāk, bet kļuva grūtāk nostāvēt. Iztēle joprojām zīmēja dīvainus apveidus apziņā. Un vienubrīd sāka likties ka starp kokiem pavīd kāda cilvēka ēna. Trīsas pārskrēja visam ķermenim. Sakoncentrējis redzi uz to vietu kur it kā pavīdēja ēna Artūrs vienlaicīgi ieklausījās vai starp vēja šalkām neizdosies saklausīt soļu troksni.
Bet trokšņa nebija. Tikai lapu haotiskā čabēšana. Artūram aizrāvās elpa un galīgi nejūtot kājas viņš nespēja bēgt, lai arī saprāts lika to darīt, brīdī kad starp kokiem atkal pavīdēja ēna. Pašas ēnas pastāvēšana likās absurda, jo gaisma no skopā mēness caur lapotni izlauzās pagalam trūcīga. Ja vien. Ja vien ēna nebija melnāka par nakti. Bet tas bija vel absurdāk.
Bija grūti izšķirt atsevišķas ķermeņa daļas- rokas, galvu vai plecus. Bet neapšaubāmi ēna cilvēcīgos apveidos tuvojās tieši Artūram. Sevi uzskatīdams par samērā drošsirdīgu un mierīgu stresa situācijās Artūrs nespēja saprast kāpēc tobrīd nebija ne spēka ne vēlēšanās kaut ko darīt vai teikt. Juzdams kā miers pārpilda dvēseli vīrietis tik tikko spēja pamanīt, ka pakāpeniski zaudē dzirdi. Izzuda visi nakts trokšņi un bezgalīgi maiga miera vilnī pazuda arī vēlme pretoties. Ēna tuvojās un tapa redzamas dažas detaļas. Tā neaizskāra zemi. Bija skaidri redzams kā pagari ataugušā zāle netiek skarta ēnai vai varbūt būtnei pavietojoties virs tās. "Vienkārši super..." nomurmināja Artūrs saprotot cik neloģiski bija celties nakts vidū un doties prom no mājas, lai satiktu kaut ko kam pat nav svara. "Nebīsties manis...", atskanēja tieši vīrieša galvā, pilnīgā klusumā. Tikai tagad viņš saprata ka ir pilnībā zaudējis dzirdi. Bet šī balss, šie vārdi.... Tajā bija tik daudz miera un labestības. Tā pilnīgi noteikti neiederējās šajā naktī. Domas lēnu raisījās Artūrs jutās apreibis. Galvā ienāca doma par noburšanu, jeb hipnozi kā to sauktu mūsdienās, bet pie tās bija nereāli grūti noturēties. Tumšajam tēlam tuvojoties izdevās saskatīt to vietu kur vajadzētu būt sejai. Atšķirt bija grūti, un vēlāk par to domājot Artūrs nespēja aprakstīt konkrētas detaļas, bet likās ka tā ir skaistas, skumjas sievietes seja. Būtībā tas arī bija pēdējais ko vīrietim izdevās iegaumēt, saprast un atcerēties. Pēkšņi kā ar strāvas triecienu viņš zaudēja samaņu, bet tas nebija nepatīkami. Tas bija kā peldēt siltā jūrā un tad negaidīti ieslīdēt vel siltākas jūras straumes ūdeņos....
No rīta Artūru atrada sieva, kura neatradusi vīru mājā devās laukā un izdzirda Suņa rejas ābeļdārzā. Vīrietis tika nogādāts slimnīcā kur viņš attapās tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Ārsti bija neizpratnē par pacienta stāvokli un tāpēc viņa bezsamaņa un negaidītā atmošanās izsauca padziļinātu interesi. Pēc sarunām ar dažādiem speciālistiem loģiski, ka pienāca kārt arī psihiatram, jo pacienta stāstītais nebija saprotams ar vēsu loģiku.
Ap to laiku kad ārsts- psihiatrs ienāca palātā Artūrs jau saprata, ka nevar cilvēkiem stāstīt patiesību. Tas vienkārši beigtos vienistabas numuriņā ar polsterētām sienām un sauju nomierinošo tablešu ik dienas.
Pēdējā brīdī izdevās to visu nodēvēt par sapni.... Ārsti savukārt to visu nodēvēja par mikro infarktu un halucinācijām pēc īslaicīga asiņu trūkuma galvas smadzenēs. Artūrs klusēja. Lai arī viņš pieļāva nelielu varbūtību ka ārstiem ir taisnība, viņš tomēr zināja patiesību. Viņu bija apciemojusi pārdabiska būtne, un dāvājusi viņam šo baudu. Šo bezgalīga miera dāvanu. Ikdiena likās salīdzinoši pelēka ar tām sajūtām, kuras Artūrs bija izbaudījis atrodoties dārzā un pēc tam vairākas stundas bezsamaņā.
P.S. Ja patika tas ko Tu tiko izlasiji: Iekomentē, iepluso un iesaki citiem!
