Šajā sadaļā mēs izstāstīsim par visizplatītākajiem mītiem un maldīgiem uzskatiem, kuri pavada kabalu jau tūkstošiem gadu. Kas tik nav pasniegts ar kabalas vārdu - maģiskie rituāli, kurus atklāj tikai augsti izglītotiem un patiesi ticīgiem vīriešu kārtas jūdiem, kuri sasnieguši 40 gadu vecumu, zīlēšana ar kārtīm un kafijas biezumos, žonglēšana ar cipariem (gematrija, numeroloģija), kamejas un amuleti, sarkani diegi un elpošanas vingrinājumi, rituālu dejas.
Apskatīsim visizplatītākos stereotipus, kuri neļauj cilvēkiem tuvoties kabalas zinātnei.
1. mīts. Ar kabalu nevar nodarboties līdz 40 gadu vecumam
Atbilde:
Kopš izcilā kabalista ARI laikiem nekādu ierobežojumu mācīties kabalu nepastāv. Ar to var nodarboties visi, pat sievietes un bērni. Visi aizliegumi eksistēja tikai līdz XVI gadsimtam. Tos noteica paši kabalisti. Aizsargājot tos, kuru dvēseles vēl nav sasniegušas atbilstošu attīstības līmeni, kabalisti pieņēma par skolniekiem tikai tos, kas izgājuši stingru atlasi.
Šodien miljoniem cilvēku sāk izjust vajadzību pēc kabalas, un apturēt šo procesu ir neiespējami. Tiekšanās pie Radītāja ir radījuma dabā, un šobrīd ļoti skaidri izpaužas. Visu nosaka tikai vēlēšanās. Ja cilvēks vēlas, tas nozīmē, ka viņš ir nobriedis tam, un nekādi aizliegumi uz viņu nedarbojas.
Vispār, kabalā jēdzieni „nedrīkst” un „aizliegts” nozīmē „neiespējami”. Tāpēc aizliegums mācīties kabalu patiesībā izskatās šādi: „Nevar nodarboties ar kabalu, tāpēc, ka nav vēlēšanās”.
2. mīts. Kabala ir mistiska jūdaisma mācība, kuru parasti sasaista ar okultajām zināšanām
Atbilde:
„Kabala” tulkojumā no ebreju valodas nozīmē „saņemšana”, proti, īpašu zināšanu iegūšana, kas pieejamas katram cilvēkam. Kādreiz šī zinātne tiešām bija slepena. Tā radās Divupes teritorijā pirms četriem tūkstošiem gadu Bābeles periodā. Kabalas pamatlicējs, haldiešu pilsētas Ūras iedzīvotājs Ābrams, atklāja iespēju apgūt to pasaules uzbūves daļu, kura nav pieejama cilvēkam izmantojot piecus dabiskos maņu orgānus. Viņš apguva šo zinātni un, savācis domubiedru grupu, nodeva tiem savu pieredzi, kā apgūt no mums noslēpto pasaules daļu. No tā laika šīs slepenās zināšanas tiek nodotas no paaudzes paaudzei ar ļoti nenozīmīgu un ierobežotu skaitu sekotāju starpniecību.
Tās tiešām vienmēr tika nodotas mutiski no skolotāja skolniekam. Visos laikos, līdz pat mūsu gadsimtam, kabalistu loks bija ļoti šaurs. Šobrīd kabala, tieši pretēji, tiek arvien plašāk izplatīta, jo cilvēcei rodas vēlēšanās iepazīt to, mācīties, pielietot tās zināšanas, jo tās var mums būt ļoti noderīgas, it sevišķi šobrīd, kad pasaule ir tuvu vispārējai krīzei.
3. mīts. Kabalā, tāpat kā citās reliģijās, ir nepieciešama ticība
Atbilde:
Kabala ir pilnīgi pretēja ticībai, tai nav nekādas saistības ne ar reliģiju, ne ar jebkāda cita veida ticējumiem - tā ir tīrs eksperiments.
Cilvēks apgūst apkārtējo realitāti, apstrādājot informāciju, kas nonāk smadzenēs ar piecu maņu orgānu palīdzību, un izmantojot tehniskos palīglīdzekļus, kas paplašina šo orgānu iespēju diapazonu. Lai pētītu mūsu pasauli, kura ar tradicionālām metodēm mums neatklājas, nepieciešams attīstīt sevī sesto maņu orgānu.
Ar šo papildu sensoru cilvēks sāk sajust slēpto pasaules daļu un attiecīgi izpēta to saskaņā ar tiem likumiem un noteikumiem, kādi pieņemti jebkurā akadēmiskajā zinātnē. Lai rezultāts būtu pēc iespējas ticamāks, kabalisti izmanto daudzkārtēju eksperimentu atkārtošanu, un zināšanu nodošanas veidu no viena pētnieka citam. Vienīgais, kas atšķir zinātnieku - kabalistu no citu zinātņu pārstāvjiem ir tas, ka viņam pirms nodarbošanās ar meklējumiem ir sevī jāattīsta sestais maņu orgāns.
4. mīts. Kabalas zināšanu izmantošana palīdz biznesā
Atbilde:
Nodarbojoties ar īsto kabalu no tiem avotiem, kas pasaulē eksistē jau tūkstošiem gadu, jūs nesaņemsiet recepti, kā gūt panākumus ikdienas dzīvē, ja balstīsieties uz savām egoistiskām īpašībām un vēlmēm.
Kabala cilvēkam nesola nekādas pievilcīgas perspektīvas viņa egoistiskajai ikdienas eksistencei, kur viņš vēlas veiksmīgi iekārtoties darbā, iegūstot „ienesīgu” amatu, izdevīgāk apprecēties, ātrāk kļūt bagātam, sākt valdīt. Stipru veselību tā arī negarantē. Vienā vārdā sakot, jūsu kabalas nodarbības, egoistisku piepildījumu jums nedos.
Ir skaidri jāsaprot, ka brīnumu pasaulē nav. Kabala gaida, kad cilvēce aptvers, ka tai nav nekādu iekšēju līdzekļu, lai burvis ņemtu un paveiktu kaut ko neticamu un brīnumainu.
Ja jūs tiešām vēlēsieties izprast dzīves jēgu, zināt, kā pareizi rīkoties, tad tiksiet atalgots ar mūžību un pilnību. Jums viss tas būs, bet tikai, ja jūs nejautāsiet: „Kā es varu vairāk izraut no šīs pasaules?”, un sāksiet domāt augstākā līmenī: „Ko es tai varu dot?”. Cilvēce nonāks līdz tādam līmenim, kaut arī šobrīd tas liekas fantastiski un neiespējami, un tieši egoisms mūs pie tā aizvedīs.
5. mīts. Kabala paredz cilvēces nākotni
Atbilde:
Kabala apliecina, ka, ja mēs neuzsāksim darbošanos labošanas programmā, mums būs jāsaskaras ar trešā un ceturtā pasaules kodolkara iespējamību, kā rezultātā paliks tikai daži miljoni cilvēku, bet visi vienalga izpildīs radījuma programmu. Šie cilvēki iekļaus sevī visas dvēseles. Nav svarīgs mūsu ķermeņu skaits, bet svarīga ir dvēseļu kvalitāte, kurām jāsasniedz augstākais eksistences līmenis, ko ieprogrammējusi daba, un tā ir absolūti labvēlīga. Tomēr ceļš pie tā ir atkarīgs vienīgi no pašu cilvēku gribas. Un šobrīd ir tieši tas attīstības posms, kad cilvēce ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, kad var un vajag izdarīt izvēli - virzīties pa labo vai cietsirdīgo ceļu.
Neviens kabalists nevar iepriekš izskaitļot to ceļu, kā norisināsies cilvēces attīstība, jo to nosaka tās brīvā griba. Kabalisti runā par attīstības variantiem, kuri var rasties to vai citu cilvēku darbību pret dabu rezultātā. Taču ceļa izvēle nav zināma, un prognozēt to ir neiespējami, tas atkarīgs tikai no mūsu brīvās gribas.
6. mīts. Kabalā ir rituālu darbības un ceremonijas
Atbilde:
Nekādu rituālu darbību, ceremoniju vai ārējas mehāniskas prakses kabalā nav. Tāpēc, ja jūs novērojat ko līdzīgu, tad var apgalvot, ka patiesas kabalas tajā nav. Tas pats attiecas arī uz patvaļīgu žonglēšanu ar vārdu skaitliskajām nozīmēm, sfirotu bildēm un Taro kārtīm. Jebkurš attēls ir ne vairāk kā palīgmateriāls.
Kabala ir katra cilvēka personīga Radītāja atklāšana.
Tāpēc, ja jums vēlas pārdot kamejas, īpašus amuletus - tas kalpo tikai tam, lai pārdevējs bagātinātos. Protams, ja jūs, kā indiāņu aborigēns ticat amuleta spēkam, tad tas jums var palīdzēt tīri psiholoģiski. Kabalā, kā jau citās akadēmiskās sistēmas zināšanās, nav nekādas mistikas. Kabala ir zinātne. Tā ir dabaszinātne, kas pēta pasaules uzbūvi (Visumu), un ne tikai mūsu pasauli, kā citas zinātnes.
Izaugsme iespējama tikai ar vēlēšanos labot savus nodomus, bet ne ar darbību mehānisku pilnveidošanu.
7. mīts. Kabala piešķir īpašu nozīmi amuletiem, svētajam ūdenim un sarkaniem diegiem kā dzīves uzlabošanas līdzeklim
Atbilde:
Kabala nemāca cilvēkam neko par to, kas notiek mūsu materiālajā pasaulē, un tāpēc tā nav pielietojama kā bagātināšanās, goda vai slavas iegūšanas līdzeklis. Kabala mums dota, lai izvilktu cilvēku no šīs pasaules izjūtām uz garīgās pasaules izjūtām (realitāte, ko izjūt ar papildu maņu orgānu - dvēseli). Tāpēc visas tās metodikas, kuras pielieto cilvēks, lai veiksmīgi eksistētu šajā pasaulē, nav patiesā kabala.
Kabalas definīciju mēs atrodam Bāla Sulama, kurš ir neapšaubāma autoritāte šajā jomā, rakstā „Kabalas zinātnes būtība”. Viņš raksta tā: „Kabalas zinātne ir cēloņsakarību kārtība Augstāko spēku nonākšanai lejup, kas pakļaujas pastāvīgiem un absolūtiem likumiem, kas ir savstarpēji saistīti un virzīti uz Augstākā pārvaldošā spēka (Radītāja) atklāšanu cilvēkam šajā pasaulē.”.
Par to, ka amuleti un buršanās aizliegta, norādījis jau ARI. Tos nedrīkst lietot, tāpēc ka ar tiem cilvēki tiek maldināti. Cilvēkam liekas, ka šiem priekšmetiem piemīt kaut kādi pārdabiski spēki, bet patiesībā viss efekts ir no to psiholoģiskās iedarbības uz cilvēku.
Cilvēks tiecas pēc drošības sajūtas, pārliecības. Daudz māņticību apvij visu to, kas saistīts ar veiksmi, kur nevar iepriekš paredzēt rezultātu. Tādos gadījumos cilvēks izmanto visas metodes, lai pārvarētu savu psiholoģisko pārliecības trūkumu. Tas viņam palīdz pārvarēt grūtības, un šajā ziņā viņa darbības ir absolūti attaisnojamas. Taču vajag saprast, ka spēks cilvēkā rodas ne jau no pārdabisko amuletu spēka, bet gan no viņa ticības tam, ka amuletā ir šis spēks.
Šāda veida darbības ir kategoriski aizliegtas kabalistiem, jo tā viņi rada nepareizu priekšstatu par garīgumu: cilvēks sāk garīgo pasauli iztēloties kā slepenus spēkus šīs pasaules materiālos priekšmetos, īpašās burtu sakarībās, kodos un burvju vārdos. Mums ir jāizaug no tā un jāsaprot, ka šajā gadījumā ārstē pārliecinātības sajūta un nevis Augstākais spēks.
Kādu svētību izteikt, kad sienat sarkano diedziņu? Jūs varat teikt, piemēram: „Es vēlos, lai mana ticība sarkanajam diedziņam palīdzētu man psiholoģiski pārvarēt visas nedienas”. Un tajā pat laikā nesaistīt šo diedziņu ar Radītāju. Ar Radītāju jūs var saistīt tikai jūsu tiekšanās pēc līdzības Viņam, bet ne jūsu tiekšanās labāk iekārtoties šai pasaulē, izvairīties no ciešanām, kuras Radītājs jums arī sūta, lai jūs tās neiznīcinātu, bet no tām tiektos pie Viņa.
Uzskatot, ka diedziņos, gaisā, zemē ir svētums, mēs nonivelējam garīgo līdz materiālajam līmenim, un tieši to arī sauc par elku pielūgšanu. Psiholoģiskam atbalstam cilvēcei rada sev visvisādus rituālus. Tas ir attaisnots, taču ir jāsaprot, ka tam nav nekādas saistības ar garīgo, ka nekādos amuletos un kamejās nav svētuma.
Svētums ir atdeves īpašība. Visa mūsu pasaule ir egoistiska, un minēto metožu loma psiholoģiski apmierināt cilvēka vajadzības. Ja mēs egoistiski iegādājamies amuletus un sarkanos diedziņus, lai labāk iekārtotos šajā pasaulē, mēs neiegūstam neko no Augstākā, neko, izņemot iekšēju egoistisku atbalstu.
Augstākā pasaule - tā ir pasaule, kas eksistē pēc atdeves likumiem, pasaule, kurā pastāv un darbojas tikai spēki un jūtas bez materiāla ietērpa. Tas atklājas cilvēkam, tikai mācoties no oriģinālajiem avotiem. Bāls Sulams rakstā „Priekšvārds Desmit Sfirotu mācībai” 155. punkts raksta, ka mācību laikā no oriģinālajiem materiāliem („Zoar grāmata” un ARI sacerējumi ar viņa komentāriem), un ņemot vērā cilvēka tiekšanos pēc pilnīgāka sava stāvokļa izzināšanas, uz viņu iedarbojas labošanas gaisma. Ja cilvēks mācās no neorģinālajiem kabalistiskajiem tekstiem, tad nekādi taisnprātīgie nodomi nemainīs viņa dabu.
8. mīts. Kabala izmanto meditācijas tehniku
Atbilde:
Meditācija un citas līdzīgas tehnikas uzspiež cilvēkam noteiktu domāšanas un koncentrācijas veidu, stilu un taktiku. Ar to viņi ierobežo viņu jaunā meklējumos. Cilvēkam ir jākoncentrējas uz kaut ko noteiktu, stingri norobežotu un jāatslēdzas no pasaules. Tas ir pilnīgi pretēji kabalai. Saskaņā ar kabalu cilvēkam jābūt cieši saistītam ar šo pasauli - jāstrādā, jābūt ģimenei, jādzīvo sabiedriska dzīve.
Ierobežojot skolnieka domas, liekot viņam koncentrēties uz noteiktu abstraktu tēlu, meditatīvo tehniku autori liedz iespēju iziet ārpus parastās domāšanas. Meditējot, cilvēks riskē zaudēt iespēju atgriezties pie parastās, dabiskās domāšanas. Meditācija nogalina cilvēkā iespēju ieiet Augstākās pasaules sajūtās, sajust Radītāju.
Kabala saka, ka tikai pilnīga cilvēka iekšējo meklējumu brīvība ir priekšnoteikums izveidot saikni ar to, kas atrodas aiz pasaules robežām. Augstākā pasaule atrodas ārpus mūsu dabas, ārpus smadzenēm. Bet meditatīvie vingrinājumi ierobežo tikai cilvēku ar smadzeņu darbību. Līdz ar to iespēja ieiet Augstākā pasaulē ir ierobežota. Lai ieietu Augstākā pasaulē, nav nepieciešamas īpašas domas. Tās atnāks pašas un tikai saistībā ar pašpilnveidi, sava ego labojumiem.
9. mīts. Nodarbībām ar kabalu nepieciešams askētisms, ierobežojumi baudījumu gūšanā
Atbilde:
Garīgais pacēlums notiek ne ar vēlmju samazinājumu, bet ar palielināšanu. Sākot apgūt kabalu, cilvēks turpina dzīvot parastu dzīvi, nekādi neierobežojot sevi. Tāpēc, ka cilvēku vēlmes nosaka viņa rīcību. Ja viņa vēlmes arvien vairāk tieksies uz augstāko, atbilstoši tam mainīsies viņa rīcība.
Labošana - tas ir Augstākā spēka iedarbības process uz cilvēku un nevis vardarbīgi ierobežojumi. Ar to kabalas metodika atšķiras no visām citām. Tajā izmanto Radītāja spēku, kas darbojas no iekšienes, un nevis ārējas piespiedu darbības. Tāpēc arī vēlāk, saņemot vēl arvien lielāku spēku no augšas, cilvēks var saņemt arī liekāku vēlēšanos. Jo tad viņš jau spēj to izlabot un izmantot pareizi.
Bez baudām nevar dzīvot, jo mūsu būtība - vēlēšanās gūt baudu. Un radījuma mērķis ir sasniegt pilnīgu baudu. Baudīšanā nav nekā apkaunojoša. Labošana, korekcija nepieciešama tikai tās pielietojumam (nodomam), bet nevis pašai vēlmei.
10. mīts. Kabala - jūdaisma reliģijas daļa
Atbilde:
Visizplatītākie maldi ir kabalas identificēšana kā reliģiju. Izskatīsim, ar ko kabala atšķiras no reliģijas.
Reliģija uzskata, ka Radītājs maina savu attieksmi pret cilvēku atkarībā no cilvēka rīcības.
Ja es būšu labs. Radītājs attieksies pret mani labi, proti, Viņš mainīs savu attieksmi. Tādējādi, reliģija liek cilvēkam meklēt Radītāja ietekmēšanas metodes: sniegt žēlastības dāvanas, likt svecītes, nav svarīgi, ko, katrā reliģijā ir savi rituāli. Sabiedrībā rodas vesela hierarhiska sistēma - viens labāk var pierunāt Radītāju, otrs atrodas Viņam tuvāk, trešie kas zina, kā Viņam prasīt, pie kā ir vērts vērsties kā starpnieka un paprasīt: „Palūdz par mani”.
Ļaudīm ir vajadzīga šī psiholoģiskā palīdzība, viņi ir gatavi par to maksāt. Cilvēks sliktā situācijā tic visam. „Radi man kādu brīnumu, pagriez manī kādu skrūvīti, izdari tā, lai es pēkšņi attaptos citā stāvoklī.” Kaut kas tāds nav iespējams un nekad nebūs, jo mums ir darīšana ar precīziem pasaules likumiem. Šie likumi ir aprakstīti kabalistiskajās grāmatās.
Kabalas zinātne apgalvo, ka Augstākais spēks ir nemainīgs. Radītājs nemaina savu attieksmi pret cilvēku - Viņš ir labs, labu Dodošs.
Kabalisti mums iesaka: „Puiši! Beidziet nodarboties ar muļķībām - Radītājs ir nemainīgs. Pasauli jūs zīmējat paši, ar saviem maņu orgāniem. Mainiet sevi, un jūs ieraudzīsiet, ka pasaule pati no sevis mainās, it kā būtu mainījusies Radītāja attieksme pret jums - nē, vienkārši jūs jutīsiet Viņu savādāk.” Kā slikts bērns, labojies, sajūt to pašu vecāku attieksmi kā labu.
Kabalas zinātne runā par to, ka mums apkārt eksistē vienota nemainīga Augstākā gaisma, kas atrodas absolūtā miera stāvoklī un iedarbojas uz mums. Iedarbība, ko mēs izjūtam, pret mums ir tā veidota, ka ietekmē kā absolūtais Labums.
Lai saprastu patieso kabalista attieksmi pret Radītāju kā piemēru minēsim kabalistisko lūgšanu krājumu, kurā nav parastu vārdu, kas pauž cilvēka jūtas, bet gan atsevišķi burti: vairākkārt „alef”, vairākkārt „bet” un tā tālāk - viss, tajā uzrakstītais, apzīmē garīgas darbības, kuras, izlabojot sevi, jāveic cilvēkam. Un tad viņš saņem sevī Augstāko gaismu.
Kabalā jēdzieni „sods” un „atalgojums” par kaut kādu darbību attiecībā pret Augstāko spēku nepastāv. Nekādu rituālu, ārēju darbību kabala sevī neietver! Jebkurš sfēru, pasauļu, gematriju atspoguļojums - nav nekas vairāk kā palīgmateriāls. Kabala - tā ir cilvēka individuāla Radītāja izjūta. Nekādas mistikas kabalā nav - tā ir zinātne par visu pasauli, kuras mācīšanās cilvēkam ļauj atbildēt uz jautājumiem par savas eksistences iemesliem un mērķiem, noteikt savu vietu dzīvē, izpētīt un izvēlēties labāko no iespējamajiem risinājumiem un manīt savu stāvokli uz labāku.
