Kādreis es dzīvoju lauku mājās,kur iepriekšējais saimnieks tika nošauts purvā,tā vismas kaimiņi stāstija,kuri jau tur dzīvo no pašās bērnības.Bieži nak†iī,kad visi bija aizgājuši gulēt,es dzirdēju,bērniņos vieglas skraboņās.Tās nebija peles vai žurkas,jo tur visulaiku tika likti peļu slazdi,un nekad pele vai žurka,nebija noķerta.Protams spoku es negad netiku redzējis un arī neredzēju.Vienu rītu kad es pamodos mamma ar lielāko brāli kurmam bija laikam 16-17 gadi stāstija,ka naktī pie istabas durvim kaut kas klauvējās,es nodomāju pie sevi ka viņi mani baidā,bet viņi paši nezināja ka tajā pašā nak†ī nomira man krusttēvs,kurš nomira no vēža slimnīcā.Un tad es patiešām noticēju ko viņi stāstija,jo viņi to teicā pavisam nopietni.Otrais tāds pats gadījūms bija kad nomira mana vecmamma,un attkal klauvējās kaūtkas pie durvim,tikai šoreiz es to dzirdēju ar mammu,un ja otrā rītā kad piemodāmies durvis bija drusku attaisītas vaļā.
Mana vecmamma kad nomira,es otrā dienā pec bērēm,redzēju sapni ka viņa teīca man,kapēc jūs tās brilles tik dziļi zem spilvēna pabāzāt,es nevaru dabū†i tas,kā es tagad lasīšu grāmatas?Un es pat nezināju ka tur brilles viņai ir pabāstas,es to otrā dienā pastāstiji radiem un jā,viņi teīca ka palika brilles zem spilveņa.
Un dīvaini bija tas ka tajā dienā kad mana vecmma nomira,kuru mēs saukājām par matuku,uz viņās majām bija sabraukuši viņās visi bērni,itkā visi atvadijās no viņas,mana krustmāte,kad gribēja doties mājās pavēra durvis un gribēja teikti uzredzīti mammu,un mana krustmāte noraudzijās ka viņā ievelk vel pēdējo elpas vilcienu šaij saulē.
Paladies,ja jums patika mans patiesais stāsts tad ielieciet +
