Mistiskais kuģis "Octavius"10

Šis skats nobiedēja ekipāžu, kā rezultātā viņi ātri paņēma kuģa žurnālu un pameta kuģi. Viņi tā steidzās, ka nepamanīja lapas, kuras krita ārā no kuģa žurnāla. Kad šī grupa atgriezās uz savu kuģi, viņi atklāja, ka žurnālā palika tikai pirmās un pēdējās lapas. Par laimi, ar to bija pietiekami, lai kuģa Herald kapteinis varētu daļēji izprast to, kas notika ar Octavius kuģa ekipāžu. Balstoties uz žurnāla ierakstiem, viņš saprata, ka Octavius kuģa kapteinis centās navigēt kuģi caur Ziemeļrietumu pāreju, taču vienā brīdī kuģis iestrēga ledū. Kā rezultātā visa komanda gāja bojā. Pēdējais kuģa ieraksts bija izdarīts 1762. gadā, 250 jūdzes no Barrovas (Aļaska). Visdrīzāk, kuģis kaut kādā veidā tika ārā no ledus lamatām un turpināja savu ceļu pats līdz pat Grenlandei, kur to arī pamanīja Herald kuģa komanda.

Baiļu vadīti, Herald kuģa komanda nolēma, ka kuģis Octavius ir nolādēts, kā rezultātā viņi vienkārši atstāja to dreifēt. Tā bija pēdējā reize, kad cilvēka acs bija redzējusi kuģis ar nosaukumu Octavius.

Atskatoties uz notikušo, nevienam nerodas šaubas, ka pie vainas ir kapteinis. Tam par iemeslu ir fakts, ka viņš nolēma izmantot Ziemeļrietumu pāreju. Jums varētu būt nesaprotams, kas tad tajā pārejā ir tik īpašs? Pietiks ar faktu, ka uz to brīdi vēl nebija sastapts neviens kuģis, kas šo pāreju būt izgājis. Savā ziņā, varētu pat teikt, ka kuģis “Octavius” ir pirmais kuģis, kurš ir šķērsojis šo pāreju, kaut arī ar mirušo komandu. Nākamā ekspedīcija, kura patiešām tika cauri šij pārejai izmantojot kuģi vien bija norīkota 1903. gadā, kas ir vairāk nekā pēc simts gadiem. Tomēr kādēļ Octavius kuģa kapteinis izlēma izmantot šo pāreju? Godīgi sakot, nekur tas netiek minēts. Visur ir rakstīts, ka viņš vienkārši gribēja saīsināt ceļu, taču es nedomāju, ka kapteinis tā riskētu dēļ vienkāršas ceļa samazināšanas, it īpaši tad, ja uz kuģa bija viņa ģimene. Nedaudz vairāk papētot, es pieļauju domu, ka tas varēja tikt izdarīts dēļ naudas. Tajos laikos ļoti daudzi bija ieinteresēti atrast īsāku ceļu uz Āziju (Ziemeļrietumu pāreja arī ir šis ceļš, tā savieno Atlantijas okeānu ar Kluso okeānu), kā rezultātā tika solītas lielas naudas summas tiem, kas spēs šķērsot un veikt jaunus atklājumus Ziemeļrietumu pārejā. Pilnīgi iespējams, ka Octavius kuģa kapteinis cerēja kļūt par pirmatklājēju un nopelnīt samērā lielu summu, kā rezultātā viņš uzlika zīmogu uz kuģa ekipāžas un savas ģimenes dzīvībām.

Par spīti visam, jāņem vērā arī tas fakts, ka šis stāsts notika 250 gadus atpakaļ. Visas pēdas un dokumenti attiecībā uz šo notikumu ir zuduši. Tik ilgā laikā stāsts varēja būt vairākkārtīgi izkropļots vai vispār izdomāts. Par iemeslu uzskatam, ka šī ir vienkārši leģenda, kalpo arī apšaubāms apgalvojums, ka kapteinis nosala pie galda turot rokā pildspalvu. Vai tad tiešām, brīdī kad viņš sala līdz nāvei, viņš necentās izdzīvot, bet gan vienkārši centās aizpildīt kuģa žurnālu?

Es saprotu, ka tagad viss izskatās pēc parasta izdomāta stāsta, tomēr arī tas nav viss. Izrādās, ka eksistē arī fakti, kuri pierāda šī stāsta patiesību, kaut arī ne visai tieši. Piemēram, 1905. gadā uzrakstīta grāmatā ar nosaukumu “The Blue Adventure Book: A collection of Stirring Scenes and Moving Accidents from the World of Adventure” ir pieminēts kāds līdzīgs stāsts. Tajā tiek minēts kāds 1775. gada ziņojums no kapteiņa Džona Varensa, kurš strādāja uz kuģa ar nosaukumu “Try Again”. Viņš apgalvoja, ka ir redzējis šuneri ar nosaukumu “Gloriana”. Kuģa ekipāža bija mirusi jau 13 gadus, arī viņi bija nosaluši līdz nāvei. Arī tā kuģa žurnāla pēdējais ieraksts bija veikts 11. Novembrī, 1762. gadā. Kaut arī kuģu nosaukumi ir dažādi, bet viss pārējais ļoti labi sakrīt ar vienu izņēmumu. Stāstā par kuģi Gloriana netiek minēts Ziemeļrietumu pārgājiens. Tas liek ticēt, ka stāsts par Octavius kuģi varētu būt īsts, taču ar izmainītu kuģa nosaukumu un klāt piefantazētu Ziemeļrietumu pārgājienu. Diemžēl, šīs grāmatas autors nav norādījis avotu uz jau minēto stāstu, kas atkal liek mums šaubīties par to, vai tas viss nav izdomājums.

Laikam ejot, šis stāsts kļuva vēl interesantāks. Par iemeslu tam bija kāds atradums kādas 1828. gada avīzes ierakstā. Tajā tiek minēts ļoti līdzīgs stāts ar dažiem jaunumiem: “Telpā atrodošais cilvēks palika tajā pašā pozīcijā, kurā sēdēja, tā it kā nemaz nepamanīja, ka kāds ieietu viņa kajītē. Izrādījās, ka tas bija līķis. Viņa vaigu un pieri pārklāja pelējums. Rokā viņš turēja pildspalvu. Viņa priekšā gulēja atvērts kuģa žurnāls ar nepabeigtu ierakstu. “11. Novembris 1762. gads. Mēs esam iesprūduši ledū jau 70 dienas. Vakar mums beidzās uguns. Mūsu kapteinis centās iekurināt no jauna, taču viņam tas neizdevās. Viņa sieva šorīt nomira. Atvieglojumam nav - ”” Šis ieraksts pilnībā atbilst ierakstam grāmatā, bet dotajā ierakstā vispār netiek minēts kuģa nosaukums. Ļoti līdzīgs ieraksts ir atrodams arī 1847. gada izdevumā. Diemžēl, šie ir visvecākie dokumentētie ieraksti attiecībā uz šo kuģi, kas vēljoprojām atrodas 50 gadu attālumā no minētā notikuma datuma.

Viss minētais liek domāt. Kas tad īsti no visa šī ir patiesība? Vai stāsts ir patiess, vai arī leģenda, kura tika balstīta uz patiesiem notikumiem? Ja tā ir leģenda, vai tiešām tā bija spējīga tik ilgi saglabāties, pietam, ar ļoti līdzīgiem faktiem? Kā tad patiesībā sauca kuģi? Vai šis kuģis vispār eksistēja? Un visbeidzot … Vai kādreiz tiks atrasti dokumenti, kuri novestu mūs uz 1775. gada notikumu?

Viss ir iespējams, taču šaubos, ka mēs jebkad varēsim uzzināt patiesību.