Misķika iz dzīves17

Labi, labi! Turpinām stāstus iz dzīves. Bez jokiem un izpušķošanas.

* Pie draudzenes laukos vidusskolas laikā mēdzu pa vasarām pāris nedēļas dzīvoties pie viņas. Viņai laukos dzīvo vecmāmiņa. Vecmāmiņa lielajā mājā, mēs – pāri ceļam - draudzenes vecvecmāmiņas vecajā mājiņā, kurā ir tikai viena istabiņa, virtuvīte un blakus – veca darbnīca. Omīte bija arī nomirusi tieši tajā mājā.

Istabiņā ieejot – pa labi bija dīvāns, kurā gulēja draudzene, pa kreisi – liels drēbju skapis pie sienas ar spoguli vidū, stūrī slīpi klubkrēsls.

Es gulēju virtuvē, kur bija malkas krāsniņa, uz izvelkamā dīvāna ( neapspriest morāli, ka ciemiņiem, redz, jāguļ labākās vietās ).

Kādu dienu draudzenei vajadzēja braukt uz Rīgu. Uz vienu dienu. To nakti es varēju mierīgi čučēt viņas istabā, dīvānā.

Viss jauki, skaisti, lasu grāmatu, nožāvājos, vasara – satumst vēlu, saule lec agri.

Ap 4 no rīta ( pie loga bija apaļš galds ar modinātāju, kura varēja redzēt laiku ). Pamodos no pēkšņas aukstuma sajūtas. Trīsas iekšēji bija netīkami spēcīgas. Samiegojusies ieraudzīju tādu kā cilvēka stāvu stāvam blakus klubkrēslam. Pirmajā brīdī domāju – samiegojusies, sviestā eju! Bet tad apjēdzu. IR! Tāds kā maza auguma cilvēks, izskatījās vecs, apģērbs – tikai aprisēs manāms – sieviete.

Es nejutu neko ļaunu, bet prātiņš aizgāja pastaigāties labi tālu. Pārvilku segu pār acīm un pēc brīža jau biju aizmigusi.

Kad atgriezās draudzene, viņa bija pārsteigta, bet teica – laikam omīte, viņa tajā vietā mēdza bieži sēdēt vakaros un lasīt...

* Tajā pašā mājā. Virtuvē ienākot, labajā pusē bija galds, kurš stāvēja tieši pie loga. Pretī – malkas krāsniņa. Es sēdēju pie galda, bet nevis pretī logam, bet sāniski – redzot gan durvis, gan plīti. Sēžu, rakstu savus memuārus, skatos – kaķis ienāk. Un uzlec man uz blakus krēsla. Paskatos, šis pretī. Pēc brīža pa logu nobļaujos draudzenei – kurš kaķi ielaida ( durvis gan bija vaļā ) un kam tas pieder? Daudz kaimiņu apkārt jau nebija. Tad kaķis nolēca no krēsla, apgūlās stūrī pie krāsniņas, es vēl ar viņu kā sarunājoties pateicu: auksti – vasarā? Un tad... kaķis izgaisa. Lieki piebilst, ka es gandrīz trieku ķēru!

Ieskrēja draudzene, es: tā un šitā! Draudzene prasa: kāds kaķis izskatījās. Es aprakstu gandrīz katru spalviņu, plankumiņu, un kur pazuda. Draudzene stāv bāla! Izrādās, viņas omei bijis tieši tāds kaķis ( pēc izskata ) un viņa vieta bijusi tieši pie krāsns, tieši tajā stūrītī. Un tur arī kaķītis ir nomiris.

Būs vēl, ja gribēsiet...