Mēness ir viena no latviešu galvenajām dievībām. Šis būs raksts par Mēness nozīmi latviešu mitoloģijā. Tas ir bijis nozīmīgs daudzās latviešu dzīves jomās.
Mēness latviešu mitoloģijā.2
Latviešiem Mēness atšķirībā no citām tautām ir vīrišķā dievība. Latvju teikās Mēness brauc precēt Sauli nevis otrādāk. Latviešu dzīve bija ļoti stingri saistīta ar Mēness cikliem. Pēc tiem stādija augus, grieza matus.
Mēnesim kā jau citiem debesu iemītniekiem piedēvēts savs nams un dzīvnieki. Mēness ratus velk Vakara un Rīta zvaigzne. Vakaros Mēness pārskaita zvaigznes un starp tām neatrodot Ausekli. Mēness parasti tiek attēlots kā Saule līgavainis.
Lai arī Mēness attēlots kā Saules precinieks gandrīz visās teikās tiem ir izteiktas nesaskaņas lielākoties par pasaules apgaismošanas sadalīšanu. Saule pārmet Mēnesim par to ka tas nosaldējis rožu dārzu.
Mēness attēlots arī kā kara dievs. Atšķirībā no Pērkona kas medī Jodu, Mēness ir visu karavīru patrons.
Kur tecēji, mēnestiņi),
Ar to zvaigžņu puduriņu?
- Karā eimu, karā teku,
Jauniem vīriem palīgā.