Ceturtā sastapšanās
Nākamajā rītā, 1531. gada 12. decembrī, Huana Djego tēvocis Huans Bernardino bija tik slims, ka Djego baidījās, ka viņš varētu tajā pašā dienā nomirt. Tāpēc viņš nolēma neiet uz norunāto tikšanos pie pakalna, bet devās tieši uz Tlatilolko baznīcu, lai atvestu priesteri. Nonācis Tepejaka kalna apkārtnē, viņš gribēja to apiet cerībā, ka ''svētā jaunava'' viņu nepamanīs.
''104. Viņš domāja , ka no turienes , kur viņš pagriezīsies, tā viņu neredzēs, tā, kas pilnībā redz visu.
105. Bet viņs viņu redzēja, kā viņa nokāpj no pakalna, ka viņa to pamanījusi no vietas, kur agrāk to redzējusi.
106. Viņa nāca tam pretī no pakalna puses, viņa tam nogrieza ceļu; viņa tam teica:
107. ''Kas noticis, mans mazākais dēls? Kurp tu ej , kurp tu dodies?''''
Huans Djego, bēdu sagrauzts, pavēstīja par tēvoča slimību. Tēls apsolīja to tūlīt izdziedināt. Un tajā pašā brīdī tā notika. Tomēr attiecībā uz Huana Bernardino slimību nav vienprātības; NM par to vienkārši teikts:
''95. Kad viņš atgriezās mājās, viņa tēvocim Huanam Bernardino bija uzbrukusi slimība, viņš bija ļoti smagi slims.''
Citos nostāstos tiek minēts tā dēvetais kokolikstla drudzis, kas neizbēgami beidzas ar nāvi. Citas versijas , kas tiek atzītas šodien, XX gadsimta piecdesmitajos gados izvirzīja Gvadalupes pētniece Helēna Bērensa, tostarp arī tādu, ka Bernardino bijis nāvīgi ievainots ar bultu mugurā. Šķiet ka visa šī epizode ar tēvoča saslimšanu/ievainošanu, ieskaitot izārstēšanos, ko ceturtajā sastapšanas reizē panāca Djego, nav nekas cits kā leģendas veidošanās.
Šajā laikā Tepejakā risinājās izšķirošie notikumi:
''125. Viņa tam teica: ''Nāc augsā, mans mazākais dēls, augšā uz paugura virsotni, kur tu mani esi redzējis un kur es tev devu uzdevumus.
126. Tad tu redzēsi, ka tur ir dažādi ziedi. Noplūc tos, savāc tos un saliec tos kopā; tad nokāp lejā, atnes tos šeit manā klātbūtnē.''
127. Un tad Huans Djego uzkāpa pakalnā,
128. un, kad viņš bija uzkāpis virsotnē, viņš ļoti brīnījās par to, cik daudzas un dažādas ziedošas puķes tur ir, to pumpuri atvērti, skaisti un brīnišķīgi, kaut arī vēl nebija pienācis to laiks.
129. Jo šaja laikā viss bija sastindzis salā.''
NM vairākkārt uzsvērts, cik brīnišķīgs un pārsteidzošs bijis šis fakts: par spīti aukstajai ziemmai , tur augšā, Tepejaka virsotnē, ziedēja brīnišķīgas puķes, vietā, kur pat vasarā nebija nekā cita kā ''daudz stāvu klinšu, dadžu, ērkšķu un kaktusu'' (NM, 132). Huans Djego plūca puķes, kā viņam bija uzdots, un lika tas savā tilmā, lakatveidīgā apģērba gabalā, kas līdzinājas priekšautam. Tad viņš atgriezās pie sievietes tēla, kas viņu gaidīja pakalna pakājē:
''135. un , kad viņa tās [puķes] redzēja , viņa tās paņēma savās godājamās rokās;
136. tad viņa tās atkal ielika viņa tilmā un teica viņam:
137. ''Mans mazākais dēliņ, sie dažādie ziedi ir pierādījums, zīme, kas tev jāaiznes bīskapam;
138. manā vārdā tev viņam jāsaka, ka no tā viņam jāsaprot mana vēlēšanās un jāpilda mana prasība un griba.
139. Un tu (..), kas esi mans sūtnis (..), tevī ir ielikta absolūta uzticība;
140. un es tev stingri pavelu, lai tu neatvērtu savu tilmu nekur citur kā vien bīskapa klātbūtnē un parādītu viņam, ko tu nes.'' (attēlā)
Huanam Djego atkal bija jāpošas ceļā, atkal viņam stundām ilgi jāgaida , līdz bīskaps vinu pieņem. Šoreiz vinš nebija viens, telpā atradās vairakas augstas baznīcas amatpersonas, arī bīskaps Sevastjans Ramiress i Fuenleals. Huans Djego nokrita ceļos Sumarragas priekšā un pastastīja, kas ir noticis, proti, ka viņš Tepejaka kalnā saplūcis ziedus, un ta esot zīme, ko bīskaps pieprasījis:
''180. ''Šeit tā ir; lūdzu, saņem to!''
181. Un tad viņš izpleta savu balto tilmu, kurā viņa bija ielikusi ziedus.
182. Un šajā brīdī zemē nokrita dažādi dārgi ziedi,
183. tad tā [tilma] pārvērtās zīmē, pēksņi parādījas pilnības mīļais attēls, jaunava Marija, Dievmāte formā un veidolā, kāda tā tagad ir.
184. Tur, kur tas tagad tiek uzglabāts viņas mīļajā mazajā namā, viņas mazajā svētvietā tur , uz Tepejaka, kas tiek saukts par Gvadalupi.
185. Un , kad valdošais bīskaps to redzēja un visi, kas tur bija, nokrita ceļos, viņi to ļoti apbrīnoja.''
Šis notikums pārliecināja bīskapu: kā tēls bija licis , uz Tepejaka vispirms tika uzcelta neliela kapela, bet 1695. gadā šajā vietā uzbūvēja lielu katedrali. 1754. gadā savā bullā Gvadalupes brīnumu atzina pāvests Benedikts XIV , turpmākie pāvesti ne vien regulāri uzsvēra šīs atzīšanas pamatotību, bet arī sankcionēja Gvadalupes aizvien augstako rangu. 1976. gadā tika uzcelta jauna bazilika, kas spēj uzņemt desmit tūkstošus cilvēku, jo vecā katedrale draudēja iegrimt aizvien vēl purvainajā pamatnē. Pāvests Jānis Pavils II Gvadalupi apmeklēja 1981. gadā, kad tika svinēta parādīšanas 450. gadadiena. Vēlreiz viņš to izdarīja 1990. gadā. 20 miljoni svētceļnieku no visas pasaules, kas katru gadu apmeklē Gvadalupi, liek to uzskatīt par vienu no lielākajam Marijas svetvietam pasaulē.