Šis ir mans pirmais raksts, tapēc lūdzu esiet iecietīgi.
Mana ome nomira pirms trim gadien, tas bija šoks visaj manai ģimenei, un ļoti liels trieciens man. Es savu omi ļoti mīlēju.Man likās ka nespēsū to pārdzīvot..
Daudzi runā ka mirušā cilvēka dvēsela klaiņo pa pasauli meklējot cilvēku, kurš nāks tam līdz uz aizsauli.Kādu nakti es gulēju un pēkšņi mans sapnis pārāvās un viss kļuva tik spilgts un tad parādījās mana mirusī ome, tik spilgtā baltā kleitā, viņa sauca mani līdzi. Es ļoti vēlējos pateikt JĀ! Bet pēkšņi mani kāds pamodināja, un sapnis pārtrūka.
Tajā pašā dienā es pastāstiju to savai tantei,viņa mani apķēra un sāka bučot , jo viņa zināja ja es būtu pateikusi vienīgi vārdu jā es nonāktu ar savu omi aizsaulē.
Man ļoti pietrūka omes, viņas smieklu , smaida un tās pašas elpas. Tad kad pagāja četrdesmit dienas, ka viņu apglabāja ar mani sāka notikt dīvainas lietas.Es nespēju izprast kāpēc tieši ar mani..
Es parasti mājās esmu viena, bet vienu dienu vecāku istaba ieslēdzās televizors,es aizgāju to izslēgt un tālāk darīju savas lietas, tad televīzors ieslēdzās vel vienu reizi, gāja kautkāda smieklu pāraide un tad es izdzirdēju savas omes smieklus. Es pārbijos paķēru botes un izskrēju no dzīvokļa. Vakarā kad atgriezos televizors bija izslegts itkā nekas nebija noticis. Es zināju ka mammai nav vērts stāstīt , jo viņa neticēs. Kādu citu dienu es gulēju savā gūltā un klausījos mūziku. Es jutu, ka kāds uz manīm skatās un kāds man blakus sāka elpot,es jutu stindzinoši aukstu dvesmu, bet es zināju, ka šis kautkas man nenodarīs pāri. Ar laiku es sāku pierast, ka kāds iesledz televizoru kaut gan tur neviena nebija, es pat dažkārt aizgāju pievienoties skatīties televizoru, es jutu ka viņa man ir blakus un nekur nepazudīs..
THE END
