Lemūrija - kurš uzcēla piramīdas?24

Reiz Lemūrijas Augstākājā Sabiedrības Padomē ieradās kāds cilvēks. Viņš sabiedriskajiem darbiniekiem pavēstīja informāciju un izteica pārsteidzošu piedāvājumu. Viņš sacīja, ka atradīs CILVĒKIEM JAUNUS ĶERMEŅUS, kuri tik ļoti ir nepieciešami lemūriešiem. Atnācēju sākumā uzskatīja pat jukušu.  Taču pēc tam to uzmanīgi uzklausīja. Ko gan pavēstīja šis cilvēks? Iesākumā nosauksim viņa vārdu. Viņu sauca Krauns-Van-Selfings-Ruonijs-Amodijs. Daži Gaismas Darbinieki jau zina, ka tajā laikā lemūriešu vārdi bija ļoti gari. Pirmais vārds cilvēkam tika dots piedzimstot. Otrais vārds tika dots izejot pirmo Apgaismības rituālu (kaut kas līdzīgs Kristībām). Trešo vārdu ieguva pēc laulībām. Ceturto pēc izglītības iegūšanas. Piekto par pirmajiem sasniegumiem darbā.  Sestais vārds tikai tad, kad cilvēks sasniedza kādus izcilus, loti nozīmīgus panākumus savā profesionālajā vai sabiedriskā jomā. Bija Lemūrijā arī tādi cilvēki, kuriem bija vairāk kā seši vārdi. Maksimālais daudzums – 16. Tik daudz vārdus saņēma tikai vistalantīgākie un ievērojamākie lemūrieši.

    „Amodijs” tulkojumā no lemūriešu valodas nozīmē „tādas kas prot izzināt zemes” mūsu izpratnē tas varētu būt arheologs. Turpmāk tekstā šo cilvēku sauksim par Kraunu – vārdā kādu tas ieguva pēc dzimšanas.

    Arheologs Krauns paziņoja sensacionālu jaunumu. Viņš bija veicis pārsteidzošu atklājumu. Veicot arheoloģiskos izrakumus Ziemeļu kontinenta centrālajā daļā (šodien Eirāzija), tika uzieta ieeja noslēpumainā alā. Ieeja bija aizslēgta. Pārsteidzoši ir tas, ka sapnī Krauns redzēja nepazīstamus simbolus. Sapnī Eņģeļi viņam pavēstīja, ka precīza šo simbolu iztēlošanās domās (vizualizācija) ļaus atvērt noslēpumainās alas durvis. Pamodies arheologs visus simbolus uzzīmēja uz papīra (tanī laikā lemūrieši VĒL lietoja papīru, bet vēlāk informāciju telepātiskā veidā ierakstīja īpašos kristālos). Pēc tam iemācījās simbolus no galvas. Nonākot pie alas, domās uzzīmēja visus piecus simbolus, ko Eņģeļi sapnī bija parādījuši. Un – ak, brīnums! Milzīga klints apgriezās ap savu asi. Krauns piesardzīgi pārkāpa pāri alas slieksnim. Pēc pāris metriem arheologs nonāca pie lifta laukumiņa. Kad viņš uz tā uzkāpa, lifts sāka slīdēt lejup.

 Alā Krauns sastapās ar kaut ko neticamu un fantastisku! Tur dziļi zem zemes, speciāli aprīkotās telpās glabājās cilvēku ķermeņi!!! Tie nebija līdzīgi lemūriešiem. Augums gandrīz divreiz mazāki, kā lemūrieši un galvas bija apaļas formas. Acis nelielas un citas formas. Acis bija izstieptas ne vis horizontālā virzienā, kā tas bija lemūriešiem, bet gan drīzāk vertikāli. Tuvāk degunam atstatums starp acīm samazinājās, bet tuvāk pierei – palielinājās. Mati visiem cilvēkiem bija spilgti sarkani, ne viss kastaņu rudi, kādi tie bija lielākai daļai lemūriešu. Cilvēku ķermeņi nebija miruši. Krauns saprata, ka tajos kaut kādā brīnumainā veidā vēl ir dzīvība. Taču tanī pat laikā visi cilvēku ķermeņi bija kā sastinguši. Lemūrieši tanī laikā vēl nezināja par somati stāvokli, kad Gars paceļas Augstākajos plānos nepārraujot ar savu ķermeni saiti. Tāpēc Krauns bija ļoti pārsteigts. Viņš saprata, ka Eņģeļi viņu atveda uz šejieni ar kaut kādu mērķi - ļoti svarīgu misiju. Ārkārtīgi saviļņotais pētnieks veiksmīgi atgriezās zemes virspusē. Nākošajā naktī atkal sapnī Krauns redz, kā šie paši zema auguma ~ 3.5m, sarkanmatainie cilvēki viens pēc otra nāk no alas ārā un samiedz savas neparastās acis no spožās saules gaismas. Kāda balss Kraunu sapnī mudināja atgriezties Lemūrijas galvaspilsētā Jaruslimā un par redzēto pastāstīt Sabiedriskās Padomes vadītājiem. 

    Krauns tā arī izdarīja. Nekavējoties tika noorganizēta speciāla ekspedīcija, kura devās uz arheologa norādīto vietu. Ziņas apstiprinājās. Tik tiešām dziļi pazemē, noslēpumainā alā, īpaši aprīkotās telpās atradās labi saglabājušies cilvēku ķermeņi. Lemūrieši to zināja, ka ķermeņi nevar dzīvot bez Gara. Tāpēc nekavējoties uzdeva sev jautājumu: kur atrodas tās būtnes, kuras mita šajos ķermeņos?! Vai tās jau ir atstājušas šo pasauli, vai snaudošā stāvoklī atrodas ķermeņos? Precīzu atbildi dot neviens nespēja. Aizsvilās karstas diskusijas. Vieni ierosināja aizvērt ieeju alā un „nedusmotu Dievu”. Lai ķermeņi mierā paliek tur kur tos atrada. Citi sacīja: „Ķermeņi nav atrasti NEJAUŠI! un ja nu tā ir Augstāko Spēku PALĪDZĪBA lemūriešiem.” Ir jāmeklē veids kā ķermeņus atdzīvināt! Strīdi turpinājās veselu mēnesi. Pie vienota viedokļa nonākt neizdevās.  

Gaismas Darbinieki! Nav grūti nojaust, ka pēc rūpīgas alas pārmeklēšanas tika atrasta vēl viena telpa, kurā tik tiešām atradās cilvēka ķermenis ar četrām rokām. Un tad Lemūrijas Sabiedriskā Padome ņēma pauzi, lai pieņemtu svarīgu lēmumu. Trīs dienas Padomes dalībnieki pavadīja klusējošā vientulībā. Ceturtajā dienā notika kārtējā sanāksme. Un ko jūs domājiet? Visi kā viens Lemūrijas vadītāji (viņi bija 33 cilvēki) izteicās apstiprinoši, lai atdzīvinātu Dižo Viedo. 

    Nākošajā dienā no Ziemeļu kontinenta tās vietas, kur atklāja noslēpumaino alu, pienāca ziņa. Rīta agrumā no alas iznācis tas pats cilvēks, kuram ir četras rokas. Viņš sasveicinājās ar visiem, kas tur atradās tanī skaitā arī ar Kraunu. Pēc tam izteica pirmo frāzi, kura uz mūžiem iegāja Lemūrijas vēsturē. Kā jūs domājiet ko pateica Dižais Viedais? Viņa ķermenis nekustīgā veidā „iekonservējies” somati stāvoklī zem zemes pavadīja vairākus tūkstošus gadu. Var būt viņš bija ļoti izsalcis (Krajona smaids). Nē, mani draugi, Viedais izteica citus vārdus. Tā ir vēsturiska frāze: „Cik gan viegla planēta! Žēl, ka to nāksies padarīt smagāku!!!”

 Amons – Ra pavēstīja lemūriešiem, ka ir atnācis ar ļoti svarīgu misiju. Un teica, ka Lemūrijai ir svarīga loma Lielā Eksperimenta noslēguma posma organizēšanā, kurš notiek uz planētas Gaja. Amons – Ra iepriecināja cilvēkus, paziņojot, ka visi viņi patiesībā ir diži Eņģeļi, kuri šeit ieradušies no Garīgās Pasaules. Bija laiks, kad tie izgāja cauri stingrai atlasei, rūpīgai sagatavošanai un tikai tad iemiesojās šajā pasaulē. Būt par šāda Eksperimenta dalībnieku ir liels gods un atbildība. Amons – Ra atklāja Eksperimenta galveno mērķi. Tā būtība ir - augstu attīstītas Gari atstāj Augstākās Pasaules, Garīgo Dzimteni, iemiesojas matērijā, atstājot savu dievišķo daļu un aizmirstot par to, kas viņi ir patiesībā. Nonākot rupjajā pasaulē Dievi pārstāj būt par dieviem. Bet pēc tam ... Pēc tam ir jāuzzina vai Dievi atcerēsies par to, kas viņi patiesībā ir? Vai spēs viņi bez citu palīdzības atgriezties Augstākajā Pasaulē? Vai izdosies tiem atrast ceļu Mājup? Lemūrijas laikā matērija kļuva blīvāka, taču ne tik ļoti. Viens no uzdevumiem, kas jāveic lemūriešiem – padarīt matēriju blīvāku, izdarīt tā lai Priekškars, kas šķir cilvēku pasauli no Garīgās pasaules, kļūst vēl blīvāks. Tāpēc ir jāatrisina virkne uzdevumu. Lūk, ko teica Amon – Ra: „Uz viena no kontinentiem mums ir jāuzceļ piramīdas. Jūsu senči pirms septiņiem gadu tūkstošiem jau cēla līdzīgas piramīdas. Taču tām bija nošķelta augšējā daļa. Tas ir planētas enerģijas rezervuārs. Tagad mēs celsim piramīdas ar smailām virsotnēm, caur tām uz planētu nāks enerģija, kas ļaus iegūt matēriju. Pakāpeniski pievilkšanās spēks (gravitācija) palielināsies. Cilvēki kļūs mazāki augumā, matērijas blīvums uz visas planētas pieaugs. Pirms tam kad es biju iemiesojies uz planētas kā arimojietis, planēta bija smagāka. Lūk, kāpēc man tā pašreiz liekas tik viegla. Gravitācija ir krietni mazāka! Patiešām ir nedaudz žēl, ka nāksies padarīt planētu smagāku ... Bet tā, draugi, ir mūsu misija ...”

    Un tad Amons –Ra atbildēja: „Jums viņi ir jāatmodina un jāizved no somati stāvokļa. Vai jūs vēl līdz šim nesiet sapratuši kam ir domāti šie ķermeņi?”

    Atbildi uz šo jautājumu zināja tikai Laertomiss tas pats sabiedriskais darbinieks, kurš redzēja sapni par Viedo ar četrām rokām.

    „Dižais Viedais mums ir jākļūst par viņiem, bet viņiem par mums?”

    „Jā draugi. Jums ir jāaprecās ar sarkanmatainajiem cilvēkiem. Jums dzims bērni. Šie bērni būs piemēroti lielāma smagumam uz planētas un dzīvei blīvā matērijā. Cilvēku augums samazināsies, ķermeņa uzbūve izmanīsies, kļūs vairāk muskuļota, piemērota smaga fiziska darba veikšanai. Tāpēc, ka dzīve blīvajā matērijā ir smaga. Un jūs par to ziniet.”

    Un, lūk, mani draugi, mēnesi pēc šīs sarunas, notika svinīga ceremonija, kad no somati stāvokļa tika atmodināti sarkanmatainie cilvēki. Šī cilvēku rase dzīvoja vēl pirms arimojiešiem – pirms 298. – 376. tūkstošiem gadu. Tos sauca horaionieši – Saules mācības glabātāji. Horaionieši un lemūrieši ļoti sadraudzējās. Puiši un meitenes, vīrieši un sievietes no dažādām rasēm iemīlējās viens otrā. Apprecējās, dzima bērni – jauktas rases pārstāji. Tā lemūrijas „dzīlēs” sāk veidoties jauna rases. Tā pasaulē radās arī tie, kurus vēlāk sauca par atlantiem. Vēl vajadzēja tūkstošiem gadu, lai atlanti pilnībā atdalītos no lemūriešiem un izveidotu savu jauno rasi. O!!! Šī atdalīšanās ir liela un aizraujoša vēsture, par to obligāti pastāstīšu citu reizi. 

 Nobeidzot šo stāstu par Lemūriju, vēlos atgriezties pie piramīdu celtniecības. Jūs jau sapratāt, ka runa iet par tā saucamajām Ēģiptes piramīdām. Tā bija piramīdu celtniecības  priekšvēsture.

    Tas, kas attiecas uz lemūriešiem ... Esiet viņiem pateicīgi! Viņi paveica milzīgu darbu, lai varētu veidoties mūsdienu civilizācija! Tas bija Gaismas Spēku desants uz šīs planētas. Un tas ar godu izpildīja savu uzdevumu. Tagad pienācis laiks, jums mūsdienu civilizācijas pārstāvjiem, veikt to kāpēc esiet atnākuši uz šo pasauli. Gaismas Darbinieki jau to ir sapratuši. Jūs mani saules apmirdzētie, iemiesojušies no Garīgās Pasaules, pildiet savu, kā augstāko Eņģeļu uzdevumu. Tieši tāpēc visus jūs tik ļoti mīl. Un tas patiesi tā ir!

                                                                            (Krajons caur Sergeju Kanaševski)