Leģendas par Latvijas pilīm, kas iespējams nav dzirdētas katram.
Garš lasāmais, bet arī interesants!
Leģendas par Latvijas pilīm!7
87
1
JAUNMOKU PILS. Pils leģenda Jaunmoku pils leģendas pamatā ir patiess notikums, kas risinājies 20. gadsimta sākumā. Leģenda stāsta par jaunu meiteni Doroteju, kuru visi dēvējuši vienkārši par Dorīti. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jaunmoku pili apmeklēja pils kādreizējo īpašnieku fon Ungern-Šternbergu dzimtas pēcnācēji. Pēc šī apmeklējuma saņēmām no viņiem vēstuli, kurā aprakstīts kāds traģisks gadījums pilī, kas risinājies pagājušā gadsimta sākumā. Pirmā pasaules kara laikā pilī uzturējās vācu armija. Par bērnu aukli Jaunmokās tad strādājusi jauna meitene Dorīte. Dorīte iemīlējusi kādu virsnieku, bet viņš drīzumā devies tālāk frontes gaitās... Virsnieks aizbraucis, bet meitene palikusi viena mātes cerībās. Dorīte, nespējot pārdzīvot šķiršanos un negribot piedzīvot kaunu, meklējusi mierinājumu pils lielajā dīķī. Pēc šī traģiskā notikuma pils iemītnieki dažreiz manījuši bēniņstāvā baltās drēbēs tērptu meitenes tēlu. Dorītes gars nebija radis mieru! Reiz Jaunmoku pili kā ekskursanti bija apmeklējuši divi vācu zinātnieki, kuri nodarbojās ar dažādu enerģiju pētniecību. Izmantojot elektroniskus mērinstrumentus, viņi izstaigāja pili un noteica, ka visstiprākā enerģija nāk no bēniņstāva. Viņi esot pat sarunājušies ar Dorīti jeb Balto dāmu un noskaidrojuši, ka viņa ir labsirdīgs spoks. Arī pils darbiniekiem nereti ir bijušas tikšanās ar Balto dāmu – tukšā pilī esot bijis dzirdams soļu troksnis un durvju vēršanās.
BĪRIŅU PILS. Aleksandram un Elionorai Pistolkorsiem bija trīs bērni – viena meita un divi dēli. Abi zēni kopā mācījās pagastskolā un vēlāk universitātē. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram. Vecākais dēls Ēriks par visu vairāk mīlēja jautras kompānijas un balles. Savukārt Maksis devās uz Kaukāzu, lai piedalītos armijas rīkotajos manevros. Taču drīz vien mājinieki saņēma traģisku vēsti, ka Maksis gājis bojā dienesta vietā Kaukāzā 1911. gada 12. maijā. Brāļa nāve pilnīgi satrieca Ēriku. Viņš iegrima smagā depresijā. Tikai pateicoties radinieku gādībai un Bīriņu muižas mieram, viņš lēnām sāka atlabt. Tolaik pie māsas Renātes par kalponi strādāja jauka un piemīlīga meitene, kas rūpējās par Ēriku slimības laikā. Drīz vien mājinieki ievēroja, ka abu jauniešu attiecības sniedzas krietni vien tālāk par draudzīgu aprunāšanos. Vēl pēc kāda laika Ēriks paziņoja, ka vēlas precēties. Māte nevarēja pat pieļaut domu, ka dēls precas ar zemas kārtas meiteni, un, cerēdama, ka kalpone apkaunota aizies no muižas, nolēma rīkoties ar viltu. Viņa uzrakstīja vēstuli, ko pirms aizbraukšanas it kā atstājis Ēriks. Tajā bija teikts, ka viņš nolēmis precēt savai kārtai piederīgu sievu. Māte nezināja, ka meitene bija gaidībās. Nespēdama izturēt rūgto vilšanos un gaidāmo negodu, meitene pakārās. Kad pilī atgriezās Ēriks, bija jau par vēlu. Šī traģēdija pilnībā aptumšoja Ērika prātu, un 1912. gada ziemā viņš muižas parkā nošāvās. Tolaik cilvēkus, kas bija izdarījuši pašnāvību, apglabāja ārpus kapsētas. Tā kā jaunais barons bija augstas kārtas, viņu tomēr guldīja dzimtas kapenēs, un mācītājs noturēja aizlūgumu par viņa dvēseli. Par jauno kalponi neaizlūdza neviens. Tādēļ vēl līdz pat šai dienai nemierīgajās pilnmēness naktīs, meklēdams savu mīļoto, viņas gars klīst pa Pili.
DUNDAGAS PILS. Reiz Dundagas pilskungs Mandels vakara krēslā, pa ceļam uz Irbi, krustcelēs pie Slīteres sastapa mirdzošu tēlu ar kroni galvā - rūķu ķēniņu, kas dzīvoja Dāvida alā Slīteres mežos. Rūķis lūdza atļauju apprecēties ar rūķu princesi pils kapelā un nosvinēt kāzas Bruņinieku zālē. Ja šo pasākumu neviena mirstīga acs neredzēs, ķēniņš solīja, ka pilskungam piedzims dēls - līdz šim viņam bija tikai meitas, kā arī milzu bagātību zem kāda pils akmeņa. Pilskungs piekrita. Pirms kāzām visiem pils iemītniekiem tika pieteikts, ka naktī jāsēž savās telpās un iet ārā nedrīkst. Pilskundzes istabeni dēvēja par Zaļo Jumpravu, jo viņai patika tērpties zaļās drēbēs. Viņa vakarā, noteiktā laikā izgāja uz pils balkona brīdināt savu mīļoto, lai tas nenāk uz pili. Jaunais vīrietis paklausīja un devās mājās. Taču, kad Zaļā Jumprava devās atpakaļ uz savu istabu, viņa ievēroja gaismas pils zālē. Meitene novilka kurpes un klusi pielavījās pie zāles durvīm. Caur atslēgas caurumu viņa saskatīja garus galdus ar ēdieniem un dzērieniem, mirdzošiem dārgakmeņu un kristāla traukiem. Ap galdiem sēdēja mazi cilvēciņi, kuri iededzināja tūkstošiem mazu lampiņu. Kad nāca brūtes pāris, Zaļā jumprava ieraudzīja ļoti skaisto līgavu - tik skaistu, ka cilvēka vārdi to nevar izteikt - un viņa klusu, pie sevis teica - ah!, drusku nopūšoties. Šai brīdī gaismas zālē izdzisa un atskanējis milzu blīkšķis, kas uzrāva kājā visu pili. Iestājās klusums. Meitene nokrita bezsamaņā un neilgi pēc tam nomira. Drīz pēc šī briesmīgā notikuma pils saimnieks atkal jājis uz Irbi, un krustojumā pie Slīteres, un viņam draudīgā paskatā parādījās rūķu ķēniņš. Ķēniņš teica: "Tu savu solījumu neturēji un nu es nolādu Dundagas pili: ar tevi Mandelu dzimta Kurzemē izmirs. Dundagas pilī nekad vairs nedzims pilskungs un tā vienmēr ies no rokas rokā, līdz šis bērziņš mūros būs tik liels, lai no tā varēs izgatavot šūpuli." (3), (4) ... Maidels pēc pārpratuma ar rūķiem esot palicis bez pēcnācējiem un viņa dzimta beigusies līdz ar viņa nāvi. Dundagas pils palikusi viņa sievas Annas Sibillas fon Osten-Zakenas īpašumā - un līdz ar to - Osten-Zakenu īpašumā. Arī viņi palikuši bez bērniem un pils palika attālāku radinieku īpašumā. 1845.gadā nomiris Kārlis fon Osten-Zakens, drīz pēc tam arī viņa jaunākais brālis Teodors. Tikai tad uz akmens mūra esot izaudzis mazs, vārgs kociņš. Jaunais pils īpašnieks licis akmenī izkalt iedobumu un ielikt akmenī vairāk zemes, lai kociņš veicīgāk augtu, taču tad bērziņš nokaltis pavisam. Tad pils īpašnieks sajutis, ka lāsts tuvojas beigām, licis no mazā kociņa pagatavot maziņu šūpulīti. Kad 1859.gadā viņam tiešām piedzimis dēls, mazais šūpulītis nolikts zīdainītim pagalvī. No šī brīža arī Zaļā jumprava vairs naktīs nav rēgojusies. Šūpulītis sadega 1905.gada ugunsgrēkā. (2), (3), (4) Nedabiskā nāvē mirusī Zaļa jumprava pilnmēness naktīs klīstot apkārt pa pils ejām. Pēdējo reizi pils spoks esot redzēts ap 1845.gadu, ko apliecinājis vietējais skolotājs D. Citi teikuši, ka tas gan esot bijis kādā telpā aizmirsts gaudojošs suns, no kura skolotājs D. nobijies. Zaļā jumprava visbiežāk spokojusies kādā istabā, ko iesaukuši par Zaļās jumpravas istabu. 1872.gada 1.aprīļa ugunsgrēkā esot sadegušas daudzas senās pils relikvijas, arī rokrakstu lāde. Liesmas iznīcināja arī Zaļās jumpravas istabu - tā nu sadega arī beidzamā iespēja noskaidrot to, kā izcēlusies leģenda par Zaļo jumpravu. (2), (4)
ĒDOLES PILS. Abi Ēdoles pilskunga mazdēli - Johans un Frīdrihs - iemīlējās Dundagas pilskunga meitā Sibillā. Viņi pilī uzsāka divkauju, kurā Johans nodūra savu brāli un ar viņa asinīm nošļakstīja zāles sienu. Slepkava centās nomazgāt asinis un apgalvoja, ka brālis miris no triekas. Johans apprecēja Sibillu. Kad viņš savai jaunajai sievai izrādīja pili, uz zāles sienas atkal koši krāsojās asins pleķis. Izrādījās, ka to nav iespējams nomazgāt - tā nu traipam priekšā nolika masīvu skapi un vēlāk traipa vietā izsita sienu un uzcēla kamīnu. Johanu mocīja sirdsapziņas pārmetumi - pēc vieda sapņa, kurā viņam parādījies sirms vecītis, viņš lika uzcelt baznīcu un vēlējās tikt apbedīts zem tās sliekšņa. Šī vēlēšanās tika izpildīta un visi dievlūdzēji tagad kāpj viņam pāri. (2),(3) .. Kamēr baznīca tika celta, Johanam bija miers no sirdsapziņas pārmetumiem. Kādu rītu viņš aizjājis medībās un Sibilla palikusi viena pati pilī vērpjot. Pie viņas pienācis mazs rūķītis un lūdzis atļauju pils lielajā zālē noturēt rūķīšu dzīres. Sibilla tam piekritusi. Tad rūķītis vēl lūdza, lai neviens pils iemītnieks viņus netraucē. Kad visi jau sen bija dziļā miegā, pilī pārradās Johans. Viņš izdzirdēja klusas, vilinošas skaņas un, ziņkāres dzīts, apstājās pie zāles durvīm un pa atslēgas caurumu ieskatījās iekšā. Zāle bijusi pilna ar rūķīšiem, kas tērpti baltos, mirdzošos apģērbos. Pa vidu ar spožu vainagu galvā dejojis rūķīšu karalis. Karalis pēkšņi paskatījies uz durvīm, atskanējis savāds troksnis un zāle satumsusi. Johans tad uzmetis mēteli plecos, sēdies zirgā un jājis prom no pils. Ēdoles Rūķīšu ozola zaros sēdējis rūķītis, un, tiklīdz Johans jājis garām ozola, rūķītis lēcis zemē. Zirgs iztrūcies un ar strauju lēcienu brāzies lejā pa krauju, nolauzdams kaklu gan sev, gan Johanam. Tajā pašā naktī rūķītis iegājis pie Sibillas un uzdāvinājis viņai zelta vārpstiņu - tā vērpusi smalkus jo smalkus zelta diegus. Rūķītis pieteica, ka tā esot pils laime - lai glabājot cieši. Sibilla likusi vārpstu iemūrēt pils lielistabas mūrī, lai tā nekad nepazustu. (2) ... Kad daudz vēlāk pēc Johana nozieguma, 1835.-1841.gadā Ēdoles barons Ādolfs Bērs un viņa sieva Evelīne likuši pili viscaur pamatīgi izlabot, asins traipa vietā sienas mūris tika izlauzts. Šajā vietā uztaisīja krāsni, lai uguns liesmas šķīstītu noziegumu. Tad divi arhitekti, kas pili pārbūvējuši, pēkšņi viens pēc otra nomiruši. Ļaudis melsa, ka sen nomirusī Sibilla esot arhitektus mirdinājusi, baidīdamās, ka tie neaiztiek zelta vārpstu mūrī. Beidzot pats barons vadījis pils labošanas darbus, rūpīgi izvairīdamies no vietas, kur vārpsta paslēpta - tad nelaime vairs nav notikusi. (Edgara Dubiņa ievākta tautas teika, (2)) ... Patiesībā Verners un Johans - Ulriha fon Bēra dēli - dzīvoja pilī ap 1623.gadu. Verneru fon Bēru (1565 - 1623) nogalināja viņa dēls Filips. Piecus gadus pēc sava brāļa nāves Johans apprecēja Sibillu Maideli, Cīravas muižkunga meitu. Cits Johans, kas ir miris vēlāk, 1772.gadā, tiešām ir apbedīts zem baznīcas sliekšņa. Ir jāatceras arī, ka pils plānojums kopš 17. gadsimta vairākkārt mainījies - 17.gadsimtā Sarkanā zāle atradās citur. Kamīns tā sauktajā Sarkanajā istabā uzbūvēts ap 1841.gadu. Rezultātā stāsti nav gluži precīzi detaļās, taču sava patiesība tajos ir. (3) ... Netālu no Ēdoles pils audzis Rūķīšu ozols. Reiz pilskungs jājis tam garām un redzējis pie tā rūķīšus. Tie viņam ieteica saudzēt un pieskatīt ozolu, pretējā gadījumā pils nogrimtu ezerā. (3)
BAUSKAS PILS. Bauskas pilij, tagadējām pilsdrupām, kad tā vēl bijusi apdzīvota, apkārt varējuši apbraukt ar sešjūgu - sešiem zirgiem vienu otram blakus jūgtiem. Bet tagad pat vienam cilvēkam bīstami gar Mēmeles pusi noiet: apakšā augstā krasta pakājē dziļa dzelme. Viņā noslīkuši daudz cilvēki. Bīstama vieta arī plostiem. Dzelme plostu griež apkārt tik ilgi, kamēr to salauž, ja laikā netiek ārā. Pils viens mūris taisījies krist Mēmelē, bet apmēram pirms 30-40 gadiem ataicināts mūrnieks mūri nostiprināt. Tagad nu mūris stāv. Kāds cits mūrnieks, mūrēdams Bauskas pils torni, atradis pilnu podu zelta naudas. Kādā no Bauskas pils pagrabiem, pēc nostāsta, atrodoties liela lāde ar zelta naudu. Lāde esot no dzelzs un apkalta tērauda stīpām. Uz lādes tupot divi suņi lielām galvām un katru, kas lādei tuvojoties, apēdot.
JELGAVAS PILS. Jelgavas pilij raksturīgas dažādas leģendas par pils spokiem, īpaši Balto dāmu. Viena no tām stāsta par jaunekli, kura pēdējais dzīves mirklis saistīts ar iepriekš minēto būtni. Puisis strādāja pilī uz stalažām, piepeši visi remontstrādnieki ieraudzīja, ka nezin no kurienes parādās Baltā dāma un dodas puisim klāt. Viņš pārbijās, kāpās atpakaļ, nokrita no stalažām un nositās. Tas notika vietā, kur atrodas lasītava, bet senāk tur bija Kurzemes hercoga dzīvojamās telpas. Vēl nostāsti vēsta, ka Baltā dāma bija hercoga radiniece, viņai bērnībā nomira māte. Tēvs gribēja meitu apprecināt ar bagātnieku, bet viņa vēlējās iziet pie vienkārša jaunekļa. Kad daiļava ar iecerēto bēga, hercogs sūtīja pa pēdām kalpus, kas puisi nošāva, bet jaunavu iemūrēja sienā, tāpēc viņa vēl līdz šai dienai nevar rast mieru.
Tev patiks šie raksti
