Stāsta turpinājums interesentiem. Nedaudz pamainīju noformējumu. Tie, kam neinteresē teksts, vismaz var aplūkot bildītes, jo, kā esmu pamanījusi, daudziem ir izteiktas problēmas ar gara teksta uztveršanu. Par formātu izsakieties komentāros - turpināt likt ar attēliem vai labāk tīru tekstu.
P.S. Apsolu, ka stāsts jau sāk virzīties uz beigu pusi =)
- Džoš, Džoš! Mosties! – Džošs juta, ka kāds viņu purina.
- Džošs! – augstu virs galvas atskanēja trenera Būtsa balss. Džošs atvēra acis. Kaut kur tālu aiz biezas miglas stāvēja visi klasesbiedri un treneris, noliekušies pār viņu.
- Tu vari piecelties? – iejautājās treneris.
- Aga, - Džošs bija vēlējies pateikt “jā” taču neko sakarīgu pār lūpām izdabūt nevarēja. Jaunietis tomēr pamanījās pieslieties sēdus.
- Aizvediet viņu kāds pie medmāsas, - treneris nokomandēja.
- Deivs palīdzēja draugam piecelties un aizvadīja viņu pie skolas medmāsas, apaļīgas pusmūža kundzes, kura uzskatīja, ka jebkurš cilvēks, kurš ieradies pie viņas, ir knapi dzīvs, tamdēļ aprūpējams jo īpaši rūpīgi. Diemžēl lielākā daļa skolēnu tādēļ vairījās doties pie misis Rosbaumas.
Pēc pamatīgas devas ožamā spirta, Džošs bija tiktāl atžirdzis, ka pats spēja laipni atteikties no medmāsas turpmākajiem palīdzības centieniem.
Pusstundu pavadījis uz kušetes misis Rosbaumas kabinetā, Džošs jau sāka kaldināt plānus, kā vislabāk aizšmaukt no uzmācīgās medmāsas. Bet tas nebija nepieciešams, misis Rosbauma paziņoja, ka jaunietis ir gana atspirdzis, lai dotos mājās. Par atlikušās dienas pavadīšanu skolā medmāsa pat dzirdēt negribēja un Džošu tas nemaz neapbēdināja. Kā ne kā par došanos uz nodarbībām viņš bija ieminējies tikai pieklājības pēc.
Pirms Džošs pameta skolu, viņu panāca Deivs. – Sveiks. Nu kā, viss kārtībā?
Džošs pamāja.
- Paklau. Gribēju tev atdot kaklarotu. Es gan zinu, ka tava kārta būs tikai vakarā, bet man jābrauc ciemos, tādēļ nolēmu to atdot jau tagad, - Deivs parakņājās pa somu un izcēla rotu dienasgaismā. Akmeņi uzmirdzēja neparasti spoži saules mestajos staros. – Un atnāc uz garderobi, man tev jāatdod tavs puķupods. – Deivs iespurdzās. – Nedomāju, ka tu gribēsi, lai kāds skolā redz tavu jauno istabaugu.
Abi draugi devās uz garderobi, kur paslēpta palielā, necaurspīdīgā maisiņā atradās mugursoma. Krisa draugiem bija pastāstījusi, ka mugursoma atrodas pie Deiva, jo viņas mamma ir pārāk māņticīga.
- Kādēļ tu to stiepi uz skolu? – ievaicājās Džošs.
- Mājās nevarēju atstāt. Tur šodien nāks pārbaudīt visu elektrības tīklu un es nevēlējos, ka kāds to nejauši atrod un sāk rakņāties.
Džošs paņēma lielo plastmasas maisu un atvēris mugursomu sāka meklēt apgleznoto puķupodu ar sakalušo augu.
- Ko tad jūs abi te darāt? – Aiz muguras atskanēja klases audzinātājas balss.
- Neko. – Deivs strauji pagriezās, nostādamies priekšā Džosam un lielajam maisam, viņa atbilde izskanēja drusku par ātru tā piesaistīdama skolotājas uzmanību.
Klases audzinātāja misis Adenauere ar aizdomām palūkojās uz abiem jauniešiem. – Jūs taču negrasījāties smēķēt? – viņa caur briļļu stikliem stingri nolūkojās uz abiem draugiem.
- Protams, ka nē, - nu jau krietni mierīgāk atbildēja Deivs. – Džošam sporta stundas laikā trāpīja ar bumbu pa galvu un medmāsa lika viņam iet mājās. Es tikai gribēju pārliecināties, ka ar viņu viss kārtībā.
- Kas ir tajā maisā? – misis Adenauere joprojām ar manāmām aizdomām balsī pajautāja.
- Tikai mans sporta tērps, - Džošs ierunājās vārgākā balsī, kā jutās.
- Parādi, - skolotāja neatlaidās.
Deva sirds sāka sisties straujāk. Paņemdams somu uz skolu, viņš nebija domājis, ka to kāds atradīs. Galvā šaudījās miljons domu, miljons melu, kā izskaidrot kādā veidā viņi ieguvuši neparastās lietas.
Džošs atvēra lielo, necaurspīdīgo maisu. Deivs aizturēja elpu. Skolotāja paliecās uz priekšu un ielūkojās maisā, tad atliecās atpakaļ. No maisa laukā rēgojās Džoša sasvīdušais treniņtērps un kedas. Deivs atvieglojumā klusi nopūtās. Pa kuru laiku gan viņš paspēja sportatērpu iegrūst maisā virs mugursomas?
- Nu labi, - skolotāja šķiet beidzot bija noticējusi jauniešiem. – Džoš, ej mājās, bet tu Deiv vari doties uz stundu, šķiet, ka tā jau ir sākusies. – Misis Adenauere noteica. – Es parūpēšos, lai ar tavu draugu viss būtu kārtībā.
Pamājis draugam, Deivs izgāja no garderobes. Viņš vēl dzirdēja, kā klases audzinātāja cenšas pierunāt Džošu, lai mirklīti pagaida, tad viņa jaunieti aizvedīs uz mājām. Džošs tomēr laipni atteicās. Viņš nevēlējās visu ceļu līdz mājām klausīties skolotājas padomos, kas noteikti bija neizbēgami, ja viņu vestu mājās. – Nē, tiešām. Viss būs kārtībā. Es pats tikšu mājās. – Džošs jau kuro reizi skaidroja.
- Nu labi. – skolotāja piekāpās. Neaizmirsti savu sporta tērpu, - viņa norādīja uz smago maisu, kuru Džošs bija uzāķējis uz pakaramā. - Ak jā, - viņš novilka un paņēma maisu ar mugursomu un izgāja no skolas.
Neraugoties uz spēcīgo triecienu, Džošs jutās labi. Pat pārāk labi.
- Sveiks Tomij, - Džošs kā parasti iesaucās, ienākot priekšnamā. Tomijs bija viņa īsspalvainais terjers. Parasti suņuks apsveica saimnieku, skaļi riedams, luncinādams asti un visādi citādi izrādīdams prieku par saimnieka ierašanos, bet ne šoreiz. Šoreiz mazais šunelis ar neuzticību palūkojās uz saimnieku un, klusi rūkdams, atkāpās.
- Tomij, kas tad tev noticis? – Džošs pastiepa roku uz suņa pusi, lai noglaudītu viņam galvu, bet suns skaļi ierējās un mēģināja sakampt jaunieša plaukstu.
Džošs steidzīgi atrāva roku atpakaļ un, nogrozījis galvu, devās uz savu istabu. Stulbais suns.
Tomijs tikmēr, joprojām neuzticīgi lūkodamies pakaļ aizejošajam saimniekam, devās uz savu vietu virtuvē.
Otrdiena 27. oktobris 19.30.
Vecāku vēl nebija mājās un Džošs pamazām sāka uztraukties. Viņi vēl nekad nebija tik ilgi aizkavējušies darbā un, ja arī aizkavējās, tad vienmēr pazvanīja.
Ārā jau bija satumsis. Rudens vakari bija īsi. Džošs sāka prātot, kur gan vecāki varētu būt. Viņi abi strādāja vienā darbavietā, tādēļ uz darbu brauca kopā. Varbūt kādam kolēģim un dzimšanas diena un viņi aizkavējušies svinībās?
Pēkšņi piebraucamajā ceļā atspīdēja automašīnas ugunis. Beidzot, Džošs nodomāja.
Durvis atvērās un pa tām ienāca tēvs balstīdams māti, kurai bija ieģipsēta kāja, pārsieta roka un vairākās vietās nobrāzta seja.
- Kas notika? – Džošs iesaucās aizvērdams durvis, kuras bija palikušas vaļā.
- Nelaimes gadījums. Tavu mammu notrieca automašīna, kad viņa atstāja darbu un grasījās doties mājas, - tēvs paskaidroja.
- Ārsts teica, ka viss būs kārtībā, - Māte atbrīvojās no tēva tvēriena un atsēdās dīvānā. – Tiešām. Viss būs kārtībā.
- Kā tas īsti notika? – Džošs apvaicājās.
- Es izgāju no darbavietas un grasījos šķērsot ielu. Luksoforā dega zaļā gaisma, kad pēkšņi uz ietves uzbrauca auto un aizķēra mani, - misis Andersena stāstīja. – Vēlāk gan šoferis taisnojās, ka nav spējis novaldīt mašīnu, bet nesen piezvanīja policija un teica, ka ar auto viss esot vislabākajā kārtībā.
Reklāma
Trešdiena 28. oktobris 8.40.
Bija beigusies pirmā stunda un jaunieši klusu apsprieda pēdējos notikumus.
- Nelaimes gadījums, - Krisa nomurmināja. – Nez kādēļ man šķiet, ka šo vāru mēs dzirdam pārāk bieži. Džošs tikko bija beidzis stāstīt par vakarvakara notikumiem. – Te noteikti kaut kas nav kārtībā, - Krisa paziņoja.
- Beidz. Tev vienmēr padomā ir kāda sazvērestības teorija, - Deivs noteica.
- Tā nemaz nav, - meitene taisnojas.
- Un kā tad paliek ar to reizi, kad jaunā bioloģijas skolotāja tavuprāt bija maniakāls slepkava?
- Nu labi. Varbūt man ir mazliet dzīvāka iztēle nekā pārējiem, bet jums jāatzīst, ka mis Arnoldsas laboratorija patiesi izskatījās mazliet neparasti. Un viņa vienmēr tik dīvaini skatās un tā klauvēšana pie galda iedzīs mani izmisumā.
- Viņa klauvē tikai tad, kad kāds neklausās, - aizrādīja Deivs.
- Bet vai tad vispār kāds mēdz arī klausīties? – painteresējās Džei Sī.
Atskanēja zvans, aicinādams jauniešus pārtraukt aizraujošo sarunu un doties uz stundām.
Trešdiena 28. oktobris 16.50.
Stundas bija beigušās un jaunieši devušies mājās, pirms tam sarunājuši nedaudz vēlāk satikties pie Džoša, lai sagatavotu grupu darbu angļu valodas stundai.
- Sveisk, Džoš. Ko tu te dari? – Džei Sī bija ceļā pie drauga, bet sastapa viņu klaiņojam pa ielām.
- Tomijs aizbēga no mājām. Nekur nevaru viņu atrast, - Džošs skaidroja. – Jau visu pēcpusdienu mēģinu viņu sameklēt.
- Varbūt viņš jau ir atgriezies. Tu biji mājās? – Džei Sī apvaicājās.
Džošs papurināja galvu. – Tev taisnība jāiet mājās. Varbūt viņš būs atgriezies. Jaunieši devās uz Džoša māju, nerimdami saukt suņuku, cerībā, ka viņš atsauksies.
Andersenu namā, mielodamies ar sulu un cepumiem, jau gaidīja Deivs un Krisa. – Kut jūs abi bijāt? Mēs jau pusstundu gaidām.
- Mēs meklējām Tomiju, - Džei Sī paskaidroja, pakarinādama vējjaku priekšnamā uz pakaramā.
- Man jau likās, ka te ir tāds pakluss, - Deivs noteica.
- Gan jau viņš atgriezīsies, - Krisa līdzjūtīgi noteica.
- Jā, cerams. Labi, mums jāpabeidz tas projekts angļu valodā. Ejam augšā uz manu istabu.
Jaunieši devās uz Džoša istabu. Uz galda stāvēja smaragdu kaklarota. Akmeņi spoži mirdzēja uz brūni lakotās virsmas. Zelta ietvars nebūt nebija apsūbējis, kā brīdī, kad rota tika atrasta. Tas bija tik pat spožs kā smaragdi.
