Laiks un nāve3

Mēs esam redzējuši, ka iepriekšējās paaudzes un impērijas izzuda laika ietekmē, bet domājam ka laikam nav pār mums varas. (Viena lieta, kuru mēs redzam no vēstures ir tā, ka mēs nemācamies no vēstures.)

Visas būtnes šajā materiālajā pasaulē ir pakļautas dzimšanai un nāvei, izejot cauri 6 dzīves posmiem: dzimšana, attīstība, augšana, blakusproduktu radīšana, spēku izsīkums un galu galā nāve.

Ar laiku lietas uzlabojas vai pasliktinās. Vairākums gadījumos lietas pasliktinās: viss vairs nav tāds kā kādreiz.

Kādreiz mēs varējām uzticēties mūsu līdzcilvēkiem. Tagad tas diez vai ir iespējams.

Kādreiz nauda bija no zelta. Tagad tā ir tikai nedaudz netīra papīra, kuru var salocīt.

Kādreiz slepkavība bija noziegums. Tagad tas tiek nepārtraukti darīts likumīgi.

Liekas, ka skolā ir zināšanas. Bet tas patiesībā līdzinās aklajam, kas ved aklo.

Mēs reti domājam par laiku kā par savu draugu. Drīzāk vārds „laiks” atsauc atmiņā pantu no Bhagavad-gītas (11.32): „Es esmu laiks, lielais pasauļu sagrāvējs, un esmu atnācis nogalināt visus cilvēkus.”

Laiks ir Krišnas bezpersoniskā forma šajā pasaulē (kāla-rūpa). Tas ir laika virzītājspēks, kas ļauj mums skatīt kā mūsu dzīves ilgums samazinās, dodot stimulu palielināt mūsu mīlestības pilno attieksmi pret Dievu.

Mums var būt pavisam neliela mīlestības attieksme pret Dievu, bet laika faktors ir kā uguns, kas palielina mūsu vēlmi paļauties. Īpaši, kad mēs bezpalīdzīgi vērojam savu gājienu pretim nāvei. Iespējams mēs redzam, kā aiziet mūsu radinieki vai garīgie draugi. Laiks un nāve padara mūs pazemīgus. Tas ļauj mums redzēt šīs materiālās pasaules patieso dabu un tiekties uz mūžīgo.

Mums ir maz laika, lai sasniegtu pilnību. Kā saka sakāmvārds „Laiks un paisums nevienu negaida.”

Dzejnieks Čanakja ir teicis: „Ne ar kādu zelta monētu daudzumu nav iespējam nopirkt atpakaļ laiku.”

Džordžs Harisons dziedāja: „Nekas šajā dzīvē, no tā, ko es esmu mēģinājis, nespēja līdzināties vai pārspēt miršanas mākslu.”

Tāpat liekas, ka laiks eksistē arī garīgajā pasaulē. Krišna no rītiem ceļas, slauc govis, tad brokasto, iet uz mežu ar Saviem draugiem un vakarā atgriežas Vrindāvanas ciematā.

Tomēr ir jāsaprot, ka tas nav tas laiks, ko mēs pazīstam. Visas šīs spēles eksistē vienlaicīgi, katrs brīdis pastāv mūžīgi.

Harē Krišna
Dhīrašanta dāsa