LV teikas un nostāsti!6

Teika par Rīgas rašanos. Senos laikos iebraukuši Daugavā sveši ļaudis ar svešu zemju mantām. Daugavas apdzīvotāji no viņiem bijušies un nav ļāvuši izkraut mantas krastā. Pēdīgi svešinieki vienam saimniekam izprasījuši tik daudz zemes, cik ar vienu vērša ādu var apklāt. Svešie ļaudis ādu sagriezuši siksnās un ar tām aplikuši lielu zemes gabalu. Tai vietā viņi sākuši celt mājas, tās nosaucot par Rīgu.

Kad Ēveles baznīca celta, ko strādnieki pa dienu uzmūrējuši, tas pa nakti sagāzies. Tā strādnieki nostrādājušies ilgāku laiku un vienmēr sagāzies. Strādnieki piedzirdījuši divus cilvēkus. Un likuši, lai stāv katris savā pusē pie stenderes. Un mūrējuši mūrī iegšā. Strādnieki uzmūrējuši un pa nakti nav sagāzies. No tā laika naktī divpadsmitos divi cilvēki stāvot pie bāznīcas durvīm. Ja kāds cilvēks ietot garām, tas netiekot projām, kamēr pulkstens nositot divpadsmit.

Cilvēki stāsta, ka ne viens vien brīnums noticis pie Tirzas svētavota, ko dēvē arī par Dzīvības vai Svēto avotu. Tirzas draudzes protokolos 1748.gadā teikts, ka Tirzā pie kapsētas esot "aka", pie kuras no tālienes nākuši ļaudis dzert ūdeni un mazgāties, tā domādami izveseļoties. "Reiz Tirzas kungs aizliedzis avotiņu apmeklēt, tomēr cilvēku ticība ūdenim bijusi tik liela un stipra, ka tie nebijuši atturami. Tad kungs licis avotiņu aizrakt. Tikko tas bijis darīts, kungs palicis akls. Pēc kāda laika licis avotiņu atrakt, izmūrēt ar cementu un arī pats braucis uz to pēc ūdens. Nu kungs palicis atkal redzīgs un ticējis, ka avotiņš ir svēts." Cits stāsts vēsta, ka svētajā avotiņā katrs iemetis pa kapeikai, novēlot to izņemt kroplam. Reiz kāds puisītis piegājis un kapeiku izņēmis. Aizgājis uz bodi un nopircis kliņģeri, kuru apēdis. Pēc trīs dienām tas palicis neredzīgs. Tad mamma iemetusi kapeiku atpakaļ, nomazgājusi puisītim muti ar avota ūdeni un puika palicis vesels.

Tirzas pagastā netālu no Āža dzirnavām ceļa labajā pusē ir neliels, iegarenas formas paugurs, ko sauc par Rata kalnu, jo senos laikos tur stāvējis mocekļa rats. Arī šā pakalna teikas pamatā ir stāsts par neiespējamu mīlestību. "Senos laikos Tirzas barons iemīlējis kādu čigānieti, ļoti skaistu, un solījies precēt. Tai ar baronu bijis bērns. Bet radinieki par to negribējuši ne dzirdēt, tie saķēruši čigānieti un aizveduši uz Rata kalnu, kur bijis sakurts liels sārts. Čigānieti ar visu bērnu sadedzināja uz sārta. Pāri Tirzai mežā pret Āžu dzirnavām bijuši apmetušies čigāni. Čigānietes māte nākusi uz Rata kalnu, ģērbusies melnās drēbēs, galvā sarkans lakatiņš, rokās krusts un Bībele. Čigāniete pie sārta nolādējusi visu barona dzimtu līdz astotajam augumam. No tā laika visi Tirzas baroni miruši nedabīgā nāvē."

... Kā no seno interjeru liecību druskām var atjaunot telpu iekšējo apdari, rāda pārvaldnieka mājas telpas. Te atjaunoti logu slēģi, kas verami no iekšpuses, logi, durvis, sienu ornamenti. Rādot, kā restaurētas ēkas telpas, par neatņemamu stāsta sastāvdaļu kļūst šeit dzīvojošie spoki. To parādīšanās tiek skaidrota ar notikumiem, kas risinājušies muižas īpašnieku fon Vulfu dzimtā. Viens no baroniem šeit reiz noslepakvojis savu sievu un viņas mīļāko - muižas pārvaldnieku. Gari vilktas sievietes un vīrieša balss skaņas, troksnis, it kā kāds staigātu pa kāpnēm, un nospiedumi istabiņu gultās, kādi paliek pēc gulēšanas vai sēdēšanas - tāds lielos vilcienos ir spoku izdarību klāsts, bet ne tuvu viss, kas te pieredzēts un dzirdēts. Kā tikt ar to galā, te katram sava pieredze. Kad muižas kompleksa īpašniecei nelīdzēja tēvreize un krusta pārmešana, spocīgā pulsējoši mirguļojošā parādība pazudusi, ieslēdzot gaismu. Pārvaldnieks, kas spokiem netic, noteikti piedāvātu iedzert, bet muižas saimniece vienkārši ar tiem samierinājusies un tie viņai pāri nedara.

Kad tikusi celta Subates baznīca, atvesti no Rīgas divi zvani. Zvanus tornī velkot, viens zvans nokritis un ievēlies ezerā. Tagad, kad ar vienu zvanu baznīcā zvanot, otrs ezerā dunot līdz. Subates luterāņu baznīca no sākuma piederējusi katoļiem. Katoļu bīskaps esot viņu paspēlējis uz kārtīm luterāņu bīskapam. Tāpēc luterāņu baznīca nogrimšot zemē ar visiem baznīcēniem, vajagot, tikai salasīties zināmam skaitam baznīcēnu.

Teika saka, ka senāk tur, kur tagad atrodas Gulbenes baznīca, atradusies senlatviešu pils. Dažādus laikus pils pārcietusi, bet tad krievi pili nojaukuši un uz vecajiem pils pagrabiem uzcēluši baznīcu. Pēc katriem divdesmit pieciem gadiem no baznīcas palejā atrodošās alas izlienot mazs vīriņš. Kad viņš izlīdīšot ceturto reizi, tad baznīca nogrimšot. Baznīca celta 1843. gadā un tās simts gadi iekrita tieši bargajā kara laikā. Var ticēt vai neticēt, bet tieši 1944. gadā baznīcu saspridzināja. Kopš tā laika dievnams vairs nav atguvis sākotnējo izskatu. Turklāt Gulbenes baznīca ir vienīgā Latvijā, uz kuras altāra ir piespiests nāves sods cilvēkam. Šo soda procedūru veica lielinieku tribunāls 1919. gada janvāra dienās. Vēlāk pēc šiem notikumiem draudzē sākušies ticīgo kari un nesaskaņas. Dievlūdzēji domājuši, ka to veicinot neredzamais ļaunais gars, kas nākot no lielinieku apgānītā baznīcas altāra. Savukārt cits sens nostāsts liecina, ka baznīca ilgi un ar grūtībām celta. Kas vienā dienā uzmūrēts, pa nakti jau bijis nojaukts. Tad kāds ieteicis iemūrēt dzīvu jaunavu kā ziedokli vecajiem mūriem. Tikai tad darbu varējis netraucēti pabeigt. Bet kur tā iemūrētā jaunava palikusi?