Pamosties no šī sapņa bija svētlaime. Tas bija īsts murgs un es sākumā nespēju noticēt, vai redzētajam var ticēt vai nē. Tomēr tas notika ļoti sen, visi pierādījumi gan jau bija sen aizvākti. Kādu nedēļu es tajā visā atkal neiedziļinājos, lai gan sapņa noskaņa bija iespaidīga. Stipri dzīva. Tad es tā apjautājoties uzrakstīju vēstules saviem klasesbiedriem un dažiem tā laika draugiem, kas mācījās par vienu klasi zemāk. Viena meitene atbildēja, ka viņai arī vēl aizvien rādoties sapņi par skolu. Lai gan notikuma dienā mums nebija liela saprašana par to visu, bet bija jocīgi, ka dažiem nesaistītiem cilvēkiem pēc visa šī pagājušā laika rādījās sapņi par skolu un šo drūmo dienu, kuru mēs knapi atcerējāmies.
Meitene no citas klases raktījs, ka nez kāpēc viņa redz to skolotāju Ēriku, kurš iet pa koridoru un žvadzina atslēgu riņķi, bet viņa vēl kā maza meitenīte toreiz, sēž kaut kur pie stikla durvīm un cer, ka viņš viņu neredzēs. Otrs cilvēks, kurš atbildēja, bija viens puisis, kuram sapņi par skolu nerādās, bet uz manu jautājumu, vai viņš atceras kaut ko, jebko par to notikumu, viņš rakstīja, ka todien no attāluma redzējis skolotāju Ēriku kaut ko metam dīķī pie sporta laukuma, bet viņš padomājis, ka viņš tikai mētā akmentiņus.
2010. gadā es pastāstīju savu versiju par toreiz notikušo, mēģinot atsvaidzināt atmiņas abiem vēstuļu biedriem, balstoties uz to, kas mums ir zināms no citu teiktā un laikrakstiem (vēstuļdraugu vārdus gan neminēšu, jo pēc lietas izbeigšanas mēs nosolījāmies ka ja kādreiz kādam šo stāstīsim, nekad neteiksim cits cita vārdus). Mēs izlēmām satikties vēl pēc nedēļas, jo tai meitenei bija olimpiāde jaunajā skolā. Braucot autobusā, es iemigu, jo visu nakti nogrozījos no viena sāna uz otra prātojot un atkal redzēju ko neomulīgu - skolas pagrabā, kur visu laiku stāv kartupeļi, es, kā dežurante, biju nokāpusi tos salasīt spainī un nobijos, jo kartupeļu kalns nobruka un tur bija Ksenijas galva. Viņas acis bija dzīslaini sarkanas un lūpas jau violetā nokrāsā. Seja tikpat zilgana kā kājas. To visu papildināja savēlušies mati. Es skrēju augšā pa kāpnēm bez spaiņa, atskatoties redzēju tikai to, ka tur, pagraba tumšumā viņa stāvēja, šoreiz viņas pēdām vēl nebija arī pirkstu un viņa māja ar roku (kā draugi viens otram māj uz atkalredzēšanos). Ar strauju ieelpu es pamodos.
Autobuss bija apstājies skolas pieturā un es kopā ar saviem diviem līdzbraucējiem izkāpu. Mēs aizgājām uz Lielo skolu, direktorei pasakot, ka tik ļoti ilgojamies pēc skolas, ka gribas vēl un vēl visu izstaigāt. Viņa gan priecīgi pabrīnījās un vēl pateica, ka varam staigāt kur gribam, bet tikai lai vēlāk kādos divos atnākam pusdienās. Pusdienas mani maz interesēja. Īstenībā - spert kāju sākumskolā bija mazākais, ko es pēc tā sapņa gribēju darīt. Bet tas bija vajadzīgs, jo citādi man bija sajūta, ka sapņi par Kseniju nekad nebeigsies.
