Ksenijas kurpes7

Es diezgan bieži sapņoju par tām lauku mājām. Vienīgā vieta, kur nekādi briesmoņi mani nevar atrast. Mana drošības saliņa. Bet ne retāk es sapņoju arī par pamatskolu. Lai gan ir pagājuši 6 gadi kopš tās beigšanas un kur nu vēl kopš sākumskolas, kad kā toreiz, tā tagad sākumskola (1.-4. klase) un Lielā skola (5.-9. klase) bija divas dažādas ēkas. Bet es vēl atceros sākumskolas iekārtojumu - katras klases izkārtojumu, ēdnīcas taburetes, aizveramās koka durtiņas, pa kurām deva ēst. Sapnī es bieži esmu ēdnīcā, jo tā ir gaiša telpa. Un no ēdnīcas gala līdz klasei pretējā galā ir liels, garš, ne pārāk plats koridors. Bet - starp 2 durvīm uz virtuvi ir tādi kā stūri, šaurums starp sienām. Tā tas ir gan īstenībā, gan sapnī. Bet sapnī pats koridors ir pustumšs, bet tās divas ejas tik tumšas, ka mēģinot tur ieiet, ir sajūta itkā ietu melnā aprijošā miglā. Tāpēc katrreiz sapņos no tām divām vietām es izvairos.

Tur neieiešanas iemesls ir notikums 1997. gadā. Tolaik bērni nemaz nezināja, kas ir internets, ko var darīt pie datora. Tā bija lauku skola (kura vēl aizvien darbojas) un bērni kā jau lauku bērni daudz laika pavadīja āra. Skraidot pa sporta laukumu, skrienot apkārt skolai, visādi ālējoties. Tā kā bezmazvai vienīgā saprašana par to, kas notiek pasaulē, bija televizors, pa kuru varēja noskatīties ziņas un multenes, tad bērni bija diezgan naivāki un dzīvoja vairāk savā pasaulē. Man kā visiem citiem bērniem toreiz galvenās vietas un lietas bija mājas, to, kā nokļūt līdz skolai un atpakaļ. Nekas cits neeksistēja. Tajā gadā bija ļoti zeltains rudens (spriežot pēc tā laika fotogrāfijām). Man bija varbūt pieci gadiņi. Un tolaik es daudz ko no tā nesapratu, bet ar gadiem informācija tikai nāca un nāca klāt.

Togad notika kas tāds, kā dēļ skolas kreisajā spārnā pat atvēra baznīcu. Toreiz citiem bērniem par šo skolas notikumu pieaugušie daudz neko nestāstīja, jo negribēja viņus nobiedēt. Visi zināja tikai to, ka ir atrasta mirusi maza meitenīte un ka viņu atrada skolotājs, kurš teica, ka tas ir nelaimes gadījums. Pēc pirmās skolotāja versijas notikumu atstāsts bija šāds (viņa teiktais tajā dienā): "Es kā parasti gāju apgaitā, varēja būt apmēram 10 minūtes pāri vieniem. Es devos uz foajē (piezīme - sākumskolai ir 3 ieejas), iegāju skolotājas S. klasē, atdevu citas klases žurnālu. Gāju uz vēstures klasi un koridora kreisajā pusē gulēja meitene. Viņa nekustējās, viņai nebija kurpju un blakus pie viņas galvas gulēja puķupods. Es nekavējoties gāju pasaukt palīgā citus skolotājus."

Tāda bija viņa versija un sākumā neviens to nevarēja noliegt, jo kamēr citiem notika stundas, šim skolotājam divas bija brīvas un viņš izmantoja šo laiku pastaigai. Bet īstenībā nekas nenotika tā, kā viņš to sākumā stāstīja citiem. Meitenīte, kā uzskatīja, bija mirusi, jo viņai uzkrita smagais puķupods. Viņu apglabāja un kādu laiku visi par to bija aizmirsuši. Arī es. Tad pagāja 12 gadi un notika kas jocīgs. Es gulēju gultā, bija rudens, bet cits mēnesis (meitenīte nomira septembra beigās, bet savādais sapnis man parādījās tikai novembrī). Es sapņoju sapni, kurā atkal biju tajā sākumskolā un tur bija tā meitenīte. Ksenija.

Viņai bija sarkana jaciņa un gaiša kleita, vidēji gaiši mati. Viņu es sastapu koridorā. Tur bija pustumšs, bet viņa tāpat izskatījās briesmīgi. No viņas matiem bira daudz zemes gabalu un sakaltušu dubļu un viņai bija zilganas, noberztas pēdas, jo viņai nebija kurpes. Lai arī tas būtu sapnis vai kā, bet es tur biju nobijusies. Es nevarēju paiet. Es skatījos un viņa skatījās. Tad viņa ierunājās: "Es tevi neaiztikšu, bet man tev ir kas jāparāda". Viņa pacēla gaisā vienu rokas pirkstu un parādīja uz to vietu, kur viņu atrada. Mēs gājām uz turieni. Tā bija tāda vieta, kur ir divas sienas, starp tām ir vienas durvis un pa kreisi ir vēl vienas durvis. Vidējās durvis priekšā ved vienkārši uz virtuvi, bet pa kreisi ir neliela telpa, kur vienmēr stāvēja sabāztas visādas kastes un mantas.

Ksenija un es atnācām līdz tai vietai. Tad viņa ar pēdu paberzēja grīdu, vēl kustināja kāju itkā mēģinot kaut kam iespert. Un tur, kur viņa iespēra, uz grīdas parādījās vēl viena guloša viņa! Tā, kas gulēja uz zemes, sapnī mani nobiedēja vairāk, lai gan gulošā Ksenija izskatījās mazāk briesmīga. Meitenītes gulošajai versijai bija baltas kurpītes. Parastas kurpītes, ne jau sandaļu veida (tolaik vairāk pirka tās otrās). Tad Ksenija teica: "Viņš tūlīt atnāks. Mums jāpaslēpjas! Viņš var arī tevi sagrābt!" un viņa pastiepa savu bērna roku un tādējādi mēs izgājām cauri sienai (nekad agrāk sapnī iziet cauri sienai es nevarēju un nevaru arī tagad). Mēs paslēpāmies tās mazās noliktavas skapī. Citādi būtu pretīgi un baisi būt ar mirušu bērnu vecās skolas skapī, bet aina tikai aiztinās tālāk. Ksenija pateica "Kušs!". Noliktavā nebija gaisma. Ko viņa, Ksenija izdarīja, pielika roku man pie sejas un aizvēra man acis, tā es redzēju cauri sienām. Kā caur pelēku aizkaru. 

Es varu zvērēt, ka mana sirds vēlās laukā pa muti. Es redzēju, kā no labās puses nāk skolotājs Ēriks. Viņš ar nopietnu sejas izteiksmi kreisajā rokā nesa lielu atslēgu riņķi. To žvadzinot, viņš apgriezās ap stūri. Un viņš pienāca pie tās sienas kur mēs bijām! Tad koridors palika gaišāks, bet kur mēs bijām, gan nē. Pietrūktu mazliet, lai es izskrietu ārā no skolas. Sapnī notika gluži kā tās dienas notikumu rekonstrukcija. Tikai patiesā. Ēriks atnāca un tur bija gulošā Ksenija. Tāda kā todien. Ēriks sākumā gandrīz ieskrējies pagāja garām, bet, ieraugot ķermeni bez samaņas, apstulba. Izskatījās tā itkā viņš nesaprastu ko darīt. Viņš ieslēdza mazo gaismiņu pie sienas un paskatījās tuvāk uz meitenītes seju. Pārbaudīja pulsu. Šķiet, ka to nesajuzdams, viņš nobijās vēl vairāk. Tad viņš atslēdza vaļā noliktavas durvis. Es redzēju skaidrāk, ka tagad noliktavā ir arī galdi uzkrauti viens uz otra un kaut kādi daži, salauzti, veci krēsli. Skolotājs atstāja durvis vaļā un ienesa meitenīti iekšā. Apsēdināja krēslā. Viņas galva krita atpakaļ.

Vispirms skolotājs nesāpīgi pliķēja pa viņas seju, cerībā, ka varbūt viņa atmodīsies no bezsamaņas. Tad viņš apskatīja viņas kājas un kaklu un roku augšdelma iekšpuses. Tur nebija nekādu zilumu, neviens viņai nebija uzbrucis. Skolotājs aizgāja aiz Ksenijas krēsla, gandrīz ar muguru pret mums un viņš attaisīja viņas kleitu, cerot, ka neieraudzīs arī tur nekādas skrambas vai zilumus (laikam viņš domāja, ka kāds var būt viņai iesitis un tāpēc viņa zaudēja samaņu). Viņš uzlika rokas uz pleciem un kaut kā jocīgi kustināja viņas lāpstiņas. Tad viņš aizgāja otrā pusē un ar pirkstiem sāka rakties pa viņas galvu, mēģinot atpiņķerēt sakušķojušos matus, skatoties vai tur nav brūces. Ksenija sāka mosties! Viņa mēģināja pateikt ko līdzīgu: "Ko tu dari? Kāpēc tu man plēs matus?" un satrūkstoties, viņa bija nākusi vairāk pie sajēgas. Viņa izskatījās nobijusies, laikam padomāja, ka skolotājs ir tas, kas dara viņai pāri un viņa iekoda viņam rokā.

Ēriks palika nikns un iesita meitenei ar dūri pa galvu. Viņa seja bija pārvērtusies sarkanīga un viņš izskatījās kā noskrējies lops. Es nezinu, ko viņš savā galviņā padomāja, bet viss ko viņš darīja tālāk, bija tik neloģisks. Vai nu viņš baidījās, ka nevarēs paskaidrot šo absurdo situāciju, ka mēģinot apskatīt meiteni, tā pamodās, iekoda viņam, bet viņš viņu atslēdza pa īstam. Viņš sāka Kseniju žņaugt. 

Manas acis vēl aizvien bija ciet un tām priekšā bija sapņu Ksenijas roka. Es drebelīgi aizliku roku priekšā mutei valdot asaras, kad redzēju, kā viņš to visu pabeidz. Es nespēju iedomāties, ka kāds varēja tik bezsirdīgi izturēties pret mazu bērnu. Lai gan sapnī, bet, sēžot tur skapī, es pārakmeņojos Ēriks pēc žņaugšanas apskatīja savu roku un turēdams to ar otru roku, savilka roku dūrē. Attapies, viņš saprata, ka nav daudz laika līdz noskanēs zvans un viņam būs jādežūrē pie durvīm. Vispirms viņš pavēra durvis, lai paskatītos vai tur apkārt neviens nestaigā. Neviena nebija. Tad viņš iznesa Ksenijas ķermeni aiz durvīm. Ķermenis nošļuka sānus, uz grīdas.

Mīņājoties uz vietas, viņš noguldīja Kseniju (kā viņam tas likās) negadījuma dabiskā pozā. Nocēla puķu podu un sāka grābt zemi no tā. Sauju nosvieda pie viņas rokām, sauju pie pleciem un piebārstīja pilnu viņas galvu ar zemi un auga saknēm. Un tad viņš aizgāja. Vienkārši aizgāja. Mēs izlīdām no skapja un Ksenija nogūlās blakus šai otrai sev. Es sapratu, ko viņa gribēja panākt. Skolotājs Ēriks pēc šī gadījuma, attaisnojoties, ka tas viņu traumēja, skolā stundas sāka pasniegt retāk, bet ne jau nemaz.  Viņš bija nogalinājis bērnu un izlikās, ka neko par to nezin. Bet es skatījos uz sapnī dzīvo Kseniju un jautāju:

"Bet kāpēc tu man to rādi?" man no tās dienas nekas daudz atmiņā nebija palicis un es nekad vairāk neinteresējos par to, kas īsti ar Kseniju varēja būt noticis, ka viņa tā gulēja koridora stūrī. Viņa ar izbrīnu pateica: "Kā? Vai tad tu nezini? Tu esi vēl viena no dažiem cilvēkiem, kas vēl sapņos staigā pa šo skolu". Ar to es sapratu, ka jā, nav normāli, ka es vēl aizvien pastaigājos pa skolu, kuru esmu jau sen pabeigusi. Sapnī pēc notikuma īstās ainas parādīšanas viss koridors atkal palika pustumšs. Uz grīdas nebija pirmās Ksenijas.