Droši vien katrs būs dzirdējis par Deja-vu. Tā ir sajūta, ka situācija ir jau kādreiz redzēta, piedzīvota, lai gan īstenībā tas notiek pirmo reizi.
Fenomens, par ko es gribu rakstīt, ir pretējs Deja-vu. Tas saucas Jamais-vu. Apkārtne un agrāk pazīstami cilvēki kļūst pilnīgi nepazīstami. Iedomājieties, ejat pa ielu un pēkšņi saprotat, ka apkārtne ir pilnīgi sveša. Tas nekas, ka pa šo ielu ir staigāts vairākus gadus un to var noiet ar aizvērtām acīm. Vienā brīdī viss kļūst svešs. Pēc kāda laika tas pāriet, bet kopumā šis fenomens ir ilgāks par Deja-vu, kas parasti pāriet vienā mirklī.
Par to, kas tas īsti ir, informāciju ir grūti atrast, jo kā rakstīts Wikipedia (angļu valodā) tas ir desmit reizes retāk sastopams nekā Deja-vu.
Līdz ar to informācija, ko es šeit tālāk sniegšu ir manis paša piedzīvots. To var droši nosaukt par izdomājumu, jo tas viss ir noticis manā galvā un apkārtējie neko nav sapratuši mirklī, kad es piedzīvoju Jamais-vu.
Ilgu laiku es vairs to neesmu piedzīvojis un jūtos tikai atvieglots, toties agrāk tas bija diezgan bieži. Kad es biju pavisam mazs, man patika spēlēties ar šo sajūtu, es aizdomājos un viss palika nepazīstams. Lai aptuveni saprastu kas tas ir, iedomājieties, ka uz visu apkārtni Jūs skatāties spoguļattēlā.
Lai ieraudzītu apkārtni nepazīstamu, man vajadzēja doties uz noteiktu vietu mežā blakus mājām, kur es dzīvoju. Tur atrodoties vai arī ejot uz šo vietu, viss palika savādāks. Dažkārt varēju, ejot uz šo vietu, iegremdēties dažādos līmeņos. Skatījos apkārt un brīnījos. Efekts bija līdzīgs sapņošanai. Aizejot projām pēc kāda laika efekts pazuda un viss kļuva ierasts.
Otra vieta, kur es šo efektu varēju piedzīvot, bija kapi. Noteikti kapi, kurus apmeklējot, vienmēr nonācu Jamais-vu stāvoklī. Tas notika tik nemanāmi, ka es pat neapzinājos to, ka atrodoties kapos esmu šajā nepazīstamajā vietā. Tieši Jamais-vu stāvoklī es varēju atpazīt kapus.
Kopumā Jamais-vu bija interesanti, jo ļāva paskatīties uz lietām no cita rakursa, taču tas vienkārši beidzās, pārgāja. Sākumā tas notika gadījumā pēc un es to nevarēju kontrolēt, tomēr laikam ejot es sapratu, kā no tā izkļūt un kas nojauc neatpazīstamības aizsegu. Kad es to varēju darīt, t.i. pārtraukt būšanu šajā stāvoklī, es izlēmu to arī izbeigt, jo ir kaitinoši, ka nevar saprast kur tu esi. Grūti aprakstīt kā tas ir - to var salīdzināt ar atrašanos Aizspogulijā. It kā visam ieslēdzas spoguļattēls. Varbūt Alise Brīnumzemē bija apraksts ilgstošam Jamais-vu stāvoklim?
Es ceru, ka bija interesanti, bet, lai arī man būtu interesanti, gaidu citu piedzīvotos Jamais-vu aprakstus un to, kas ir noticis pēc tam, kā piedzīvotais Jamais-vu ir ietekmējis tālāko dzīvi.
P.S. Mans pirmais raksts.
