Un tā, kas tad patiesībā ir kapsēta? Ja jums nepiemīt iztēle, tad ticiet uz vārda, – kapsēta izskatās mazliet citādāk, nekā parasti pierasts domāt. Kapsēta – tas ir organisms, kurš nevis vienkārši eksistē, bet arī attīstās. Šajā rakstā neakcentēšu detaļas, bet pamata praksi un informāciju, lai mainītu jūsu domas.
Sāksim ar ieeju kapsētā. Jūs ienācāt pa vārtiem un pirmais, ko jūs redzat, – kapu kopiņas, ziedi, suņi, retāk bezpajumtnieki dzīves atkritumi. Iesaku apstāties, nomierināties, nesakoncentrēt redzi, apturēt iekšējo dialogu un pacelt acis uz debesīm kapsētas virzienā. Jūs redzēsiet, ka debesis klāj dažādas gaismas intensitātes un blīvuma dzīpari, bet, ja novērošanu turpināsiet, tad ievērosiet, ka katrs no tiem iet uz kādu kapu. Tas mazliet atgādina zirnekļa tīmekli.
Dzīpari atšķiras pēc spilgtuma un blīvuma. Blīvākie un spilgtākie dzīpari stiepjas uz svaigākām kapu kopiņām, tāpēc, ja gribat atrast nesenu apbedījumu, nav obligāti staigāt pa kapsētu; jums atliek tikai paskatīties uz augšu un izvēlēties virzienu.
Kamēr jūs staigājat pa kapsētu un tīksmināties par enerģētisko dzīparu ainu, es jums piedāvāju nelielu, bet ļoti interesantu praksi.
Es to saucu par Stikla Tiltu. Izvēlamies diezgan garu celiņu, lai nebūtu jādomā par virzienu, koncentrējamies, atkal izbeidzam iekšējo dialogu un iztēlojamies, ka ejam pa stikla tiltu un redzam, kas notiek mums zem kājām. Izdevās? Ja visu darījāt pareizi un pret eksperimentu izturaties nopietni, jūs sākat redzēt gar malām guļošus mirušos. Cits tos redz kā skeletus, es, piemēram, redzu viņus it kā tikai vakar apbedītus. Ļoti skaists eksperiments.
Un tā esam nonākuši pie svaiga apbedījuma. Ko mēs redzam? No tā ar straumi nāk enerģija! Tā plūst kā upe, to var ne tikai redzēt, bet pat pataustīt ar rokām. Atkāpsimies dažus metrus no kapa un tad lēnām tuvosimies, koncentrējoties uz roku sajūtām. Kad pienāksiet pie šīs enerģijas robežas, pirkstus sāks durstīt, varbūt sajutīsiet arī siltumu. Mēs atradām enerģijas lauku, kāpēc gan lai tagad mēs šo enerģiju neizmantotu?
Droši iegremdējam šajā enerģijas strautā rokas (rodas sajūta, ka rokas iegremdējāt vatē) un sākam pakāpeniski sūknēt enerģiju. Nevajag steigties, jūs neesat sabiedriskajā ēdnīcā, aiz jums nestāv rinda.
Kādā mirklī jūs sajutīsiet milzīgu enerģijas pieplūdumu. Tādā brīdī man un dažiem maniem paziņām izlaužas zvēra rēciens, arī jums iesaku to neaizturēt. Spēka efektu un vēlēšanos rēkt ierosina pati enerģija, konkrēti – tās kvalitāte. Lieta tāda, ka šajā laikā kapā notiek aktīva ķermeņa sadalīšanās, tātad atbrīvojas enerģija.
Nu, lūk, jūs pēc eksperimenta esat attapušies. Tagad pievērsiet uzmanību jebkura cita kapa galvgalim; tur jūs redzēsiet kāda kanāla izeju uz debesīm. Nu ir īstais laiks atcerēties par dzīpariem.
Šie dzīpari-kanāli ved uz kapsētas centru – nevis teritoriālo, bet enerģētisko. Par šo centru es šodien nerunāšu; pagaidām piedāvāju iepazīties tikai ar kanāliem.
Tāpēc sataustām ar rokām kanālu pie kapa galvgaļa, aizveram acis, koncentrējamies un ieejam tajā ar savu apziņu. Te ir plašums! Sākumā ļoti svarīgi iemācīties viegli ieiet kanālos.
Tikai pēc tam var mācīties pa tiem pārvietoties tālāk. Tas prasa nopietnu psiholoģisku sagatavošanos. Kā piemēru pastāstīšu, kā es pats pa tiem ceļoju. Iegāju kanālā un uzreiz atcerējos, ka pirms divām nedēļām šajā kapsētā apbedīja man pazīstamu cilvēku. Man sagribējās pārvietoties tuvāk viņa kapam un es uzreiz viņa ķermeni ieraudzīju tik tuvu, it kā gulētu ar viņu vienā kapā, redzēju viņa seju, kura jau sadalījās, un sajutu puvuma smaku.
