Kalifornijas pazudušo bērnu mežs8

Nākamajā gadā, 1957. gada pavasarī, reģionā notika vēl viena neizskaidrojama pazušana. 1957. gada 23. martā Eldons Boumens un viņa svainis Gordons Viks, kopā ar saviem mazajiem bērniem, no kuriem vecākais bija 8 gadus vecais Tomijs Boumens, devās pārgājienā uz Arojo Seko, Altadenā, Kalifornijā. Kaut kad pārgājiena laikā Tomijs aizskrēja pa priekšu visiem pārējiem un nozuda no redzesloka aiz kāda līkuma. Kad pārējie sasniedza to pašu līkumu, zēns vairs nebija nekur atrodams. Kopš tā laika neviens viņu nav redzējis. Sākumā ģimene pieņēma, ka viņam jābūt tuvumā, jo viņš tur tikko bija un viņa mājas atradās tikai kādas jūdzes attālumā, bet saucot viņa vārdu, atbilde netika saņemta, un varas iestādes drīz vien tika informētas. Meklētāji ātri sapulcējās un pārmeklēja teritoriju. Visiem likās, ka Tomijs nekur tālu nav varējis aiziet un drīz tiks atrasts, taču, kad meklēšana iestiepās jau otrajā nedēļā un no Tomija joprojām nebija nekādas vēsts, kļuva skaidrs, ka noticis kas šausmīgs. Viņš bija vienkārši izgaisis, atstājot ģimeni un policiju pilnīgi apjukušus. Vienīgais iespējamais pavediens šajā lietā pienāca 2 nedēļas pēc neizskaidrojamās zēna pazušanas, kad uz Boumenu ģimenes mājas adresi pienāca savāda, anonīma vēstule, kurā tika apgalvots, ka zēns joprojām ir dzīvs un atrodas neindificēta pieauguša vīrieša sabiedrībā, un pēc tam vēl vienā vēstulē bija teikts, ka viņš dzīvo Oklahomā. Taču nav skaidrs vai šie bija īsti pavedieni, un galu galā tie nenoveda ne pie kā. Tomijs Boumens nav ticis atrasts līdz šai dienai.

Nākamais bērns, kas pazuda mežā, bija 6 gadus vecais Brūss Hovards Krēmens, kurš kopā ar lielu grupu, kas sastāvēja no 80 citiem bērniem un pieaugušajiem, bija devies pārgājienā pa Andželosas nacionālo mežu. 1960. gada 12. jūlijā Brūss gāja kopā ar dažiem citiem bērniem un vienu pieaugušo uzraugu aptuveni 300 jardu attālumā no nometnes, kad viņš sāka justies noguris un tika nosūtīts atpakaļ uz nometni, kas bija redzeslokā. Kad zēns jau gandrīz bija sasniedzis nometni, uzraugs pagriezās un pievērsās pārējiem bērniem, taču Brūss tā arī nesasniedza galamērķi. Kad pēc dažām minūtēm grupa apjauta, ka viņš ir pazudis, viņi veica plašus meklējumus, kuros pēcāk iesaistījās arī policija un brīvprātīgie, taču mazais Brūss bija izgaisis. Tobrīd varas iestādes uzskatīja, ka Brūss ir apmaldījies mežā un sastapies ar kaut kāda veida briesmām, jo reljefs bija bīstams ar tā biežajām klintīm un gravām. Mazā zēna ķermenis nekad netika atrasts un neviens nezina, kas notika.

Šīs lietas būs mīklas izmeklētājiem, un nekādi jauni pavedieni vai pierādījumi neparādīsies līdz 1970.gada 6.martam, kad kāds vīrietis, vārdā Maks Rejs Edvardss, 51 gadu vecs, ieies Losandželosas policijas departamenta stacijā Fūthilas pilsētā un mierīgi atzīsies, ka laikā no 1953. līdz 1970. gadam ir seksuāli izmantojis un nogalinājis 6 bērnus. Starp viņa pieminētajiem bērnu vārdiem bija arī pazudušie Brenda Hovela un Donalds Beikers. Policija lūdza Edvardsu aizvest viņus uz vietām, kur viņš bija noslēpis līķus, lai beidzot atrisinātu šīs pazušanas lietas reizi par visām reizēm. Tomēr viņiem nācās piedzīvot vilšanos: kad Edvardss viņus aizveda uz vietām, kur, kā viņš apgalvoja ir noslēpti nogalinātie bērni, policija neatrada nekādas pazīmes, ka tur vispār būtu bijis kāds līķis, un viņš netika apsūdzēts Brendas un Donalda pazušanā. Lai vai kā, tika savākti pierādījumi tam, ka Edvardss ir sērijveida bērnu slepkava un izvarotājs un galu galā tiesa viņu atzina par vainīgu Gerija Rošē, Donalda Alena Toda un Stellas Dārlenas Nolanas slepkavībās, par kurām viņam tika piespriests nāvessods, bet viņu turēja aizdomās arī par citu bērnu pazušanu un nāvi, tostarp Brendas Hovelas, Donalda Beikera un Tomija Boumena. Patiešām, tiesas prāvas laikā un laikā, kad viņš sēdēja cietumā, Edvardss atklāti un neatlaidīgi apgalvoja, ka stāv aiz visām trim Andželelosas meža pazušanas lietām, un bieži vien lielījās, ka ir nogalinājis līdz pat 18 bērniem visā Losandželosas apgabalā, kur viņš kā lielceļu konstrukciju darbinieks strādāja pie smagajām iekārtām. Diemžēl nebija nekādu pierādījumu, kas ļautu viņu sasaistīt ar kādu no šiem gadījumiem, un viņš pakārās ar strāvas vadu savā cietuma kamerā Sankventinas cietumā. Dīvainā kārtā, neilgi pirms pašnāvības, Edvardss uzrakstīja vēstuli, kurā atsauca lielāko daļu savu atzīšanos, un tā vietā nāvēs vainoja kādu noslēpumainu personu, ko viņš devēja par "Billy the Cripple", bet varas iestādes norādīja uz šo anti-atzīšanos kā vienkārši garīgi slima prāta izpausmi.

Edvardsa nāve vēl nebija izmeklēšanas beigas gan policijas departamenta, gan neatkarīgo izmeklētāju acīs, kuri patiesi uzskata, ka visu pierādījumu gaismā, viņš ir atbildīgs par Hovelas, Beikera, Boumena un Krēmena noslēpumainajām pazušanām, un viņi turpina tās pētīt. Lai gan šīs lietas joprojām oficiāli skaitās atvērtas, ar retiem atjauninātas intereses uzplaiksnījumiem par tām, visu minēto bērnu līķi nekad nav atrasti, un viņu pazušana joprojām nav atrisināta. Vai dīvainās pazušanas Andželosass mežā bija Maka Reja Edvardsa rokudarbs? Varbūt vainīgs ir kāds cits? Vai arī šie bērni vienkārši apmaldījās un kļuva par upuriem šī reģiona skarbajiem laika apstākļiem un mežā sastopamajām briesmām? Lai vai kas notika, ir ļoti dīvaini, ka viņi pazuda bez pēdām tik īsā laikā. Piemēram, Boumena un Krēmena gadījumos, upuri bija pazuduši no redzesloka tikai uz dažām minūtēm, tomēr, neraugoties uz tūlītējiem, intensīviem meklējumiem, netika atrasti. Ja tas bija Edvardsa rokudarbs, tad viņam ļoti padevās tas, ko viņš darīja. Varbūt pēc kāda laika mēs saņemsim atbildes, kas notika ar šiem pazudušajiem bērniem, bet līdz tam laikam viņi turpinās vajāt dīvainas, neatrisinātas pazudušo personu lietas, un Andželosas mežs joprojām paturēs savus tumšos noslēpumus pie sevis.