Jūs jau visi zinat, kas ir yetiji, tas ir tā sauktais "trūkstošais ķēdes jeb evolūcijas posms", kura brīdī pērtiķis pārtop par cilvēku. Ir divu veidu sniega cilvēki, bet pārējais sīkak būs manā sekojošajā rakstā... sākumā stāstīšu, kāpēc tagad ir vērts braukt uz Krieviju...
Ugunsgrēku dēļ Krievijā migrē sniegacilvēki!
Kalnu Šorijā (Kemerovas apgabala dienvidos) ievērojami pavairojies sniega cilvēku skaits. Kā uzskata krievu zinātnieki, šāda lokācijas maiņa notikusi meža ugunsgrēku dēļ, kas pēdējā laikā plosās daudzviet Krievijā.
Kā uzskata Starptautiskā hominoloģijas centra direktors Igors Burcevs, kurš nesen atgriezies no divu nedēļu garas ekspedīcijas "pa sniega cilvēku pēdām", ugunsgrēku dēļ vairums šo būtņu populācijas no Altaja apriņķa migrējis uz Kuzbasu.
"Tagad šajā reģionā ir apmēram trīsdesmit sniega cilvēki. Tāpat parādījušās arī jaunas takas, ko šīs būtnes izveidojušas paralēli cilvēku ceļiem. Palielinājies arī specifisko zīmju skaits, ko aiz sevis atstāj šie hominīdi," presei stāstījis Burcevs.
Ekspedīcijas gaitā Burcevs reģistrējis vismaz 15 vietējo iedzīvotāju liecības, kuri apgalvo, ka pie ciematu robežām aizvien biežāk manījuši sniega cilvēkus. Savukārt Ustjkabirzas ciematā pat reģistrēti aunu un vistu zādzību gadījumi.
Kā labi zināms, sniega cilvēks (jetijs, saskvočs, bigfūts) ir cilvēkveidīga būtne, kas it kā sastopama vairākos mūsu planētas augstkalnu rajonos.
1967. gada 20. oktobri amerikāņiem Rodžeram Patersonam un Robertam Gimlinam pirmo reizi uz kinolentes izdevās nofilmēt sniega cilvēku (skat. video!). Visa filmētā epizode aizņēma ne vairāk kā divas minūtes, bet oriģinālajā filmā šis hominīds vērojams tikai 53 sekundes.
Šajā dienā abi kovboji zirgos bija devušies izjādē pa Ziemeļkalifornijas nacionālā parka kalnu mežiem, kad pēkšņi septiņu metru attālumā no sevis viņi ieraudzīja liela auguma radību. Patersonam bija nepieciešamas 20 sekundes, lai nolēktu no zirga, ieslēgtu kameru un sāktu milzenim sekot. Pirms pazušanas biezoknī sniega cilvēks nicīgi uz viņu paskatījās.
Kopš tā laika nav rimušas runas par to, vai šī videofilma ir autentiska, vai viltojums, tomēr līdz šim nevienam nav izdevies pierādīt savu patiesību. Tāpat nevienam vairs arī nav izdevies kaut ko līdzīgu nofilmēt.
Pēc zinātnieku domām, sniega cilveki ir savairojušies, un atkal ugunsgrēki...
Tam par iemeslu esot meža ugunsgrēki Altaja novadā, liekot sniega cilvēkiem doties uz Kuzbasu. Tā uzskata pētnieks Igors Burcevs, kurš nupat atgriezies no ekspedīcijas «Pa sniega cilvēku pēdām».
Tagad Kuzbasā esot kādi 30 sniega cilvēki.
Ekspedīcijas laikā Burcevs pierakstījis cilvēku liecības, kuri redzējuši sniega cilvēkus. Kādā ciemā par zagtas aitas un vistas.
2009. gadā Kemerovas apgabalā veica ekspedīciju sniega cilvēka meklēšanā, kuru bija redzējuši vietējie mednieki. Ekspedīcijas dalībnieki atrada sniega cilvēka pagaidu mitekli
Bet tagad, kapēc viņu sauc tieši tā...
Dažādu tautu mitoloģijā, nostāstos un priekšstatos dīvaina "meža cilvēka" tēls sastopams daudzviet - no Ziemeļamerikas līdz Austrālijai. Tā populārākais nosaukums "sniega cilvēks" radies no šī radījuma īpašības pārvietoties dzīļi piesnigušās vietās, kas cilvēkam tā īsti nav pa spēkam, kā arī tādēļ, ka pirmās reizes eiropieši to tika novēroja sniegotajos Himalaju rajonos.
Pirmo reizi Rietumu pasaulē par „sniega cilvēku” ierunājās 20.gs.50.gadu sākumā saistībā ar Himalaju augstkalnu reģionu, kur to bija redzējuši alpīnisti, arī slavenais Mesners. Pēc tam 70.gados liecības par viņu tika iegūtas arī Pamira kalnos.
Visai daudz liecību nāk no Ziemeļamerikas, kur turienes Bigfūts/Saskvačs ir pat pāris reizes nofilmēts. Pirmo un vispārliecinošāko reizi tas ir izdevies Patersonam 1967.gadā.
Tibetas un Himalaju jetijs.
Tibetieši jetiju dēvē par gja-dred – "klinšu lācis," mi-dred – "cilvēklācis," mi-rgod – "mežonīgais cilvēks," Kang Admi - "sniega cilvēks" un dažādos citos vārdos. Eiropā pazīstams kā jetijs ( yeti - "sniega cilvēks" ).
Tiek aprakstīts kā liela auguma ( 1,80 – 3 m ) spalvaina, uz divām kājām staigājoša būtne, kas visbiežāk novērota augstkalnu rajonos.
Protams, ka pirmās ziņas par jetiju smeļamas no vietējo tautu nostāstiem un folkloras.
Pirmais ziņojums par Jetija pēdu novērojumu Rietumos nonāca ar britu birokrātu un virsnieku ziņojumiem.
Pirmais tāda ziņojuma autors bija B.Hodžsons ( B.H.Hodgson ), kas laikā no 1820.- 1843.g. bija Lielbritānijas pilnvarotais pārstāvis Nepālas karaļa galmā. Viņš ziņo kā nesēji ceļojuma laikā pa Ziemeļnepālu pārbijušies no spalvaina un bezastaina radījuma, kas līdzinājies cilvēkam.
1889.gadā tika izdota Laurensa Vedela grāmata “Himalajos.” Vedels stāsta par pārgājiena laikā uzietām pēdām, kuras, pēc viņa pavadoņa teiktā, esot atstājis liels, pērtiķim līdzīgs radījums. Pats Vedels uzskata, ka tās bijušas lāča pēdas. Stāstus par kalnos dzīvojošiem spalvainiem divkājainiem radījumiem Vedels bija dzirdējis no vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, taču viņš norāda, ka neviens pats stāstnieks personīgi savām acīm dīvaino būtni neesot redzējis.
No 19.gs. nāk arī liecība, kurā tiek aprakstīts dzīvs redzēts noķerts jetijs. Kāds dienvidafrikānis stāstījis antropoloģei Mairai Šaklijai: "Mana mirusī tante daudzus gadus atpakaļ Indijā man stāstīja, ka tās māte patiesi redzējusi vienu no šīm radījumiem. Tas noticis Mussori, Himalaju priekškalnēs. Radījums pārvietojās uz divām kājām, taču to klājošā vilna padarīja viņu vairāk līdzīgu dzīvniekam, nekā cilvēkam. Viņu noķēra sniegā... un veda iekaltu ķēdēs."
Jetija pēdu atradumu un pašas būtnes novērojumu skaits pieauga 20.gs., kad Rietumu pētnieki un ceļotāji arvien biežāk un lielākā skaitā ieradās Himalajos.
1925.gadā jetiju no lielāka attāluma aptuveni 4 600 m vjl. augstumā no apmēram 200 m attāluma novēroja Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības loceklis, fotogrāfs un Himalaju pētnieks N.A.Tombazi: “Redzamā figūra nepārprotami, līdzinājās cilvēkam. Tas pārvietojās stāvus un pa laikam apstājās, lai noplūktu kādu pundurrododendrona dzinumu. Uz baltā sniega fona tas izskatījās melns un, cik es varēju saskatīt, bija bez kāda apģērba.” Divas stundas vēlāk Tombazi ar ceļabiedriem bija uzkāpuši līdz vietai, kur iepriekš atradās novērotā būtne. Viņi tur atrada pēdu nospiedumus, kas “līdzinājās cilvēka pēdām, tikai bija sešas līdz septiņas collas garas un četras collas platas.”
Šī ir tikai 1. daļa, ja gribēsiet, būs turpinajums!!!
