Nav daudz, bet man pašam patīk. Paķerti no 2-teikumu šausmu stāstiņiem internetā. Ar laiku varbūt ielikšu kaut ko garu un pašizdomātu... a bet... varbūt iz dzīves.... ;)
Īsie stāstiņi asākām maņām.6
Es gulēju.. Nevarēju ne pakustēties, ne paelpot, ne parunāt un arī neko nedzirdēju, bija tik tumšs un auksts. Ja es būtu zinājis, ka man būs tik neciešami vientuļi, es būtu palūdzis lai mani kremē, nevis apglabā zārkā.
Kādu nakti es pamodos izdzirdot klauvēšanu pie stikla. Mazliet sabijos un domāju, ka varbūt kāds klauvē pie loga, bet takā mana istaba ir otrajā stāvā, apšaubīju tādu iespēju. Brīdi pasēdēju, elpoju dziļi. Sirds sitās straujāk un straujāk, gaidot nākamos klauvējienus. "Tuk Tuk"- atkal atskanēja.. bet ne no loga. Es paskatījos uz pusi no kuras nāca klauvēšana- tas bija spogulis..
Man mājās ir kaķis. Es vienmēr domāju, ka viņš ir dīvains. Viņam vienmēr patika uz mani skatīties, vienkārši sēdēt un skatīties, tā it kā es būtu kāds mākslasdarbs galerijā. Es tam nepiegriezu vērību, jo viņš tā dara vienmēr, katru dienu jau kopš mazotnes. Tā es vienu dienu izdomāju, ka pasēdēšu viņam pretī un skatīšos viņam acīs. Šoks nāca tad, kad pamanīju, ka viņš neskatās tieši uz mani, bet gan mazliet aiz manis. Es sastingu un mani pārņēma bailes. Kaķis turpināja skatīties aiz manis.. un turpina vēl pat līdz šodienai, kad vien viņam nav ko darīt.
Kādā vēlā vakarā, noskatījos filmu un devos uz gultu. Ejot garām logam, šķita, ka kaut ko pamanīju ar acs kaktiņu. Pagāju soli atpakaļ un ieraudzīju ļauni smīnošu seju dziļi tumsā aiz loga. Lai arī cik baisi tas būtu, vēl baisāk palika, kad atcerējos, ka es dzīvoju 14. stāvā!
Vakarā, kad jau biju nolikusi gulēt savus bērnus, puiku un meiteni, es dzirdēju, ka viņi sačukstās savā starpā. Puika teica māsai- Nebaidies no briesmoņiem, labāk meklē viņus, skaties kur viņi ir. Skaties pa kreisi, skaties pa labi, zem gultas, aiz taburetes, skapī.. bet nekad neskaties uz augšu, viņai nepatīk, ja viņu redz.- Tajā mirklī mani pārņēma bailes un aizejot gulēt es nespēju paskatīties uz griestiem.