Intervija ar Dievu10

Reiz es sapnī redzēju, ka intervēju Dievu.
"Tu gribi mani intervēt?" , Dievs man vaicāja.
"Vai Tev ir laiks?" , Dievs man vaicāja.
Dievs pasmaidīja un teica: "Man laiks ir mūžība. Kādus jautājumus Tu vēlies man uzdot?"
"Kas Tevi visvairāk pārsteidz cilvēkā?"
Un Dievs atbildēja: "Viņiem apnīk bērnība, viņi steidzas kļūt pieauguši, bet pēc tam atkal sapņo kļūt par bērniem. Viņi zaudē veselību, pelnot naudu un pēc tam zaudē naudu, atgūstot veselību. Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni tik ļoti, ka nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē. Viņi dzīvotā, it kā nekad nemirtu, bet mirst tā it kā nekad nebūtu dzīvojuši."
Dieva roka paņēma manējo, un mēs kādu laiku paklusējām. Tad es jautāju: "Kādu mācību Tu kā Radītājs vēlētos, lai Tavi bērni apgūst?"
"Lai zina, ka nevienu nevar piespiest viņu mīlēt. Viss, ko viņi var izdarīt, - ir ļaut sevi mīlēt. Lai zina, ka nav labi salīdzināt ar citiem. Lai mācās piedot, praktizējot piedošanu. Lai atceras, ka, lai ievainotu mīļu cilvēku, vajag dažu sekunžu, bet, dziedinot šīs brūces paiet daudzi gadi. Jāatceras, ka Dievišķajam var pietuvoties nevis ar bagātibu, bet ar dzīves realitāti. Lai katrs zina, ka ir cilvēki, kuri Jūs ļoti mīl, tikai viņi vēl nav iemācījušies savas jūtas izteikt. Lai apzinās, ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu lietu, bet katrs redzēt kaut ko citu. Lai zina, ka nepietiek piedot draugam, jāpiedod arī pašam sev."
"Paldies par Tavu laiku", cilvēks kautrīgi teica: "Vai ir vēl kaut kas, ko Tu gribētu pateikt saviem bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: "Lai zina, ka Es šeit esmu viņa dēļ. . . Vienmēr."