Enfīldas poltergeists12

Pati Džaneta uzskatīja, ka spēks, kurs viņu pārņem, nav ļauns. Un ka poltergeists negrib viņiem neko ļaunu, bet grib tikai kļūt par viņu ģimenes locekli un tā atrast dvēseles mieru. Bet cita veida kā to izteikt, kā caur Džanetu un Margaretu, viņam nav. Reiz ap Džanetas kaklu sāka tīties un sieties mezglā aizkars, un Margaretai ar pūlēm izdevās atraisīt savelkošos mezglu

Kādā citā reizē kaut kas ar spēku norāva kamīna režģus un iesvieda istabas pretējā stūrī. Džaneta uzskatīja, ka tas ir mājā mirušais Vilkinss, kurs dusmojas par to, ka viņu nesaprot un aizstāv savu teritoriju. Kāpēc poltergeists izvēlas tieši Džanetu? Viņa uzskatīja, ka tas ir tāpēc, ka viņa spēlējās ar spiritisma seansiem domāto dēlīti. Viņa uzskatīja, ka mājā mītošie gari ir nekaitīgi, ja viņus nekaitina, bet satrakojas, ja viņus kaitina nodarbojoties ar spiritismu.  

Pēc visiem pārdzīvojumiem Džanetai, kurai nācās pārdzīvot visvairāk- skolā par viņu ņirgājās klases biedri, saukajot viņu par "spoku meiteni", tas, kas notika mājās, bija nepārtrauktas šausmas- nācās ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. Kad viņa no tās atgriezās, nekādu paranormālo aktivitāšu vairs nebija. 

Bija atsevišķi momenti, kuri lika šaubīties par notikumu īstumu. Piemēram, reiz pētnieki pamanja, ka bērni klusi sēž savā istabā un loka karotes. Vai neatļauj ienākt istabā, kad Džaneta runā vīrieša balsī. Bet pēc dažiem gadiem bērni atzinās, ka, ja arī viņi centās atdarināt poltergeistu, tad tikai dažas reizes, lai paskatītos, vai pētnieki atšķirs īstu poltergeistu no atdarināta.  Par godu Pleifeiram un Grossem jāsaka, ka  tas viņiem vienmēr izdevās. 

Pārdzīvotais atstāja pēdas uz visiem- Džanetas brāli Billiju skolā saukāja par "kropli no spoku mājas" un skolā neviens ar viņu negribēja draudzēties. Viņš nomira ar vēzi 14 gadu vecumā. Drīz pēc viņa ar vēzi nomira arī Dženetas māte. 

.Pēc Hodžsoniem mājā ievācās Klēra Beneta ar četriem dēliem. Viņa stāstīja "Es neko neredzēju, bet nejutos komfortabli. Mājās jutās kaut kā nepatīkama klātbūtne.  Man likās, ka kāds uz mani skatās." Pa naktiu zēni modās augšā un dzirdēja kaut kādas balsis apakšstāvā. Klēra painteresējās par mājas vēsturi un, uzzinājusi par poltergeistu,  nolēma aizbraukt no turienes. 

15 gadus vecais Klēras dēls Čaks stāsta: "Naktī pirms pārcelšanās es pamodos un ieraudzīju cilvēku, kurš ienāca istabā. ES ieskrēju mammas guļamistabā, pastāstīju viņai par redzēto, un teicu, ka mums jabrauc prom. Ko mēs nākošajā diena arī izdarījām. 

Tagad tur dzīvo cita ģimene. Ģimenes māte atteicās par kaut ko runāt, tikai īsi pateica "Mani bērni par to neko nezina, un es negribu viņus biedēt. "