«Pirms miršanas es kļuvu akls, man bija asinsizplūdums. Es zaudēju samaņu un nomiru stūrī apakšstāvā"- šī atklāsme no viņpasaules liek nodrebuļoties šausmās. Īpaši tāpēc, ka drūmā, aizsmakusī balss nāca no 11 gadus vecās Džanetas Hodžsones mutes. Ir saglabājušies magnetafona ieraksti, kuri ir izdarīti 2 gadus pēc balss īpašnieka- Bila Vilkinsa- nāves.
Viss notika 1977- 1979. gadā Ziemeļlondonā, Enfīldā- ļoti līdzīgi šausmu filmai, bet, diemžēl, viss notika īstenībā.
Kādi 30 cilvēki kļuva par poltergeista lieciniekiem. Istabā pēkšņi kļuva auksts, lietas un krēsli lidinājās pa gaisu, veidojot nenormālas sinusoīdas, uz sienam parādījās uzraksti, uz grīdas- peļķes, bet sērkociņi aizdegās paši no sevis.
Bez tam nezināms spēks turēja klātesošos aiz kājām, neļaujot paspert ne soli. Bet pats drausmīgākais bija meitene, kura runāja mirušā Vilkinsa balsī. Jāsaka, ka arī dzīves laikā viņš nekad nebija skopojies ar neķītriem izteicieniem.
Nelaiķa dēls atpazina tēva balsi un izteiksmes veidu, kurš nāca no meitenes mutes.
Viss sākās 1977 gada 30. augustā, kad baisie notikumi ienāca Hodžsonu ģimenes- mātes un viņas 3 bērnu dzīvē. Ģimene nesen bija pārcēlusies uz nelielu dzīvojamo maju Enfīldā. Māte jau bija nolikusi bērnus gulēt, kad Džaneta sāka žēloties, ka viņas un brāļa gultas kaut kā dīvaini vibrē. Māte tam nepievērsa uzmanību. Nākošās dienas vakarā māte izdzirda dīvainu troksni augšstāvā, kur atradās bērnu istabas un metās turp.
Ienākot istabā, sieviete kļuva mēma no šausmām- smaga kumode kustējās pati no sevis.
Cenšoties nepārbiedēt bērnus vēl vairāk, viņa centās aizstumt mēbeli vietā. Bet tas viņai neizdevās- kaut kas turpināja pārvietot smago mēbeli durvju virzienā.
Vēlāk Džaneta rakstīja, ka, kamēr kumode kustējās, viņa dzirdēja šļūcošus soļus. Mājā arvien biežāk sāka parādīties dīvainas skaņas. Reizēm viņi, nevarēdami to izturēt, nesaģērbušies, halātos un čībās metās laukā no mājas, lai neko neredzētu un nedzirdētu.
Sieviete un bērni bija ļoti iebiedēti un griezās pie kaimiņa Vika Nottingema- liekas, ka nekas nespēj iebiedēt šo spēcīgo vīrieti. Tomēr, ieejot kaimiņu mājās, viņš izdzirdēja tās pašas skaņas, kuras, pēc viņa vārdiem, nāca no visurienes- gan no sienām, gan no griestiem. Pēc tam Margareta teica, ka nekad neesot kaimiņu redzējusi tik apjukušu un nobijušos.
Nepalīdzēja arī policija, kuru izsauca vēlāk. Kāds no aculieciniekiem bija nofotografējis notiekošo.
Attēlos redzams, kā poltergeists paceļ gaisā Džanetu un ar tādu spēku met viņu uz pretējo istabas stūri. Pēc meitenes sejas izteiksmes ir redzams, ka viņai sāp.Pats fotogrāfs Grems Moriss stāstīja, ka poltergeista laikā mājā valdījis haoss, cilvēki klieguši no šausmām, lietas lidojušas pa gaisu.
Ne vienmēr izdevās fotografēt vai filmēt- kad notiekošo filmēja televīzija, izrādījās, ka aparatūra ir salauzta, bet tas, kas nofilmēts- izdzēsts.
Kļuva skaidrs, ka jāmeklē speciālists, kurš varētu tikt galā ar situāciju. Ģimene griezās Psihisko pētījumu biedrībā, kura Lielbritānijā darbojās jau veselu gadsimtu un petija paranormālās parādības.
Mājā pastāvīgi uzturējās 2 biedrības pārstāvji- Gajs Pleifers un Moriss Grosse. Nokļuvis mājā, Grosse, kā viņš vēlak rakstīja savā grāmatā, uzreiz saprata, ka te nav nekādi joki. Viņš atzīmēja pastāvīgo nemiera, baiļu un trauksmes sajūtas, kādās atradās visa ģimene. Viņš redzēja, kā pa istabu lido bērnu konstruktora detaļas un marmora gabals.Grossi izbrīnīja, ka visi priekšmeti bija karsti.
Vēlāk poltergeists, acīmredzot, pierada pie jaunajiem mājas iemītniekiem un uzsāka īstu bakhanāliju: dīvāns lidoja no vienas sienas pie otras, pārējās mēbeles slīdēja pa istabu, pa naktīm gulosos mājiniekus un viņu viesus kaut kāds spēks grūda laukā no gultām. Reiz vīrieši izdzirda Billija kliedzienus- zēns kliedza, ka kāds viņu tur aiz kajas un viņš nevar izrauties.Ģimene turējās uz nervu sabrukuma robežas, īpaši spieda uz nerviem nepārtrauktā klaudzināšana, kura neapklusa ne uz minūti.
Beigu beigās mājas iemītnieki sāka gulēt visi vienā istabā un nekad nedzēsa nost gaismu.
Ja arī pa īstam, tad kādēļ jādzīvo vairākus gadus mājās kurās terorizē spoks, ja tajā pašā laikā jau nākamajā dienā var izvākties laukā no tās un visas likstas paliks aiz muguras? Ticamības moments zūd.
ir pat filma par šo stāstu : conjuring 2. redzēju vasarā kino. Patiešām baisa. un viss, kas šeit aprakstīts. Pat visas šīs bildes rādīja beigās. Filmu iesaku!
