Ego būtība4

Nereaģēšana uz ego citos ir viens no visiedarbīgākajiem veidiem ne tikai tam, kā pārvarēt ego sevī, bet arī tam, kā iznīcināt kolektīvo cilvēcisko ego. Bet tu spēj nereaģēt tikai tad, ja vari apzināties cilvēka izturēšanos kā izrietošu no ego, kā kolektīvās cilvēciskās disfunkcijas izpausmi. Kad tu aptver, ka tā nav personīga, vairs nepastāv nepārvarama tieksme reaģēt, it kā tas tā bUtu. Nereaģējot uz ego, tu bieži vien spēsi saskatīt citos veselo saprātu, kas ir nenosacīta apziņa pretstatā nosacītai. Dažbrīd tev būs jāveic praktiski soli, lai pasargātu sevi no dziļi nezinošiem cilvēkiem. To tu vari darīt, nepārvēršot viņus ienaidniekos. Tomēr tava lielākā aizsardzība ir apzināšanās. Cilvēks kļūst par ienaidnieku, ja tu personificē neapzināšanos, kas ir ego. Nereaģēšana nav vājība, bet spēks. Cits nereaģēšanas nosaukums ir piedošana. Piedot nozīmē neievērot vai – drīzāk gan – skatīties cauri. Tu lūkojies cauri ego, lai saskatītu veselo saprātu, kas mājo ikvienā cilvēkā kā viņa būtība.Ego patīk sūdzēties un izjust aizvainojumu ne tikai attiecībā uz citiem cilvēkiem, bet arī situācijām. Kā tu vari rīkoties cilvēka gadījumā, tāpat vari darīt arī attiecībā uz situāciju: padarīt to par ienaidnieku. Organiska saistība vienmēr ir: tam nevajadzētu notikt; es nevēlos šeit būt; es nevēlos to darīt; pret mani izturējušies negodīgi. Protams, ego vislielākais ienaidnieks ir tagadnes brīdis, proti, pati dzīve.

Sūdzēšanos nevajag sajaukt ar cilvēka informēšanu par kļūdu vai trūkumu, tādējādi padarot iespējamu tā izlabošanu. Atturēties no sūdzēšanās katrā ziņā nav tas pats, kas samierināšanās ar sliktu kvalitāti vai izturēšanos. Tajā, ka tu pasaki viesmīlim – zupa ir auksta un to vajadzētu uzsildīt –, nav ego, ja tu izmanto faktus, kas vienmēr ir neitrāli. “Kā jūs uzdrīkstaties pasniegt man aukstu zupu…” Tā ir sūdzēšanās. Šeit atrodams “es”, kam patīk justies personīgi aizvainotam aukstas zupas dēļ un kas no šīs situācijas iegūs visu iespējamo, “es”, kam patīk kādu vainot. Sūdzēšanās, par ko runājam, kalpo ego, nevis pārmaiņām. Dažreiz kļūst acīm redzami, ka ego patiesībā nevēlas pārmaiņas, lai varētu turpināt sūdzēties.Sūdzēšanos nevajag sajaukt ar cilvēka informēšanu par kļūdu vai trūkumu, tādējādi padarot iespējamu tā izlabošanu. Atturēties no sūdzēšanās katrā ziņā nav tas pats, kas samierināšanās ar sliktu kvalitāti vai izturēšanos. Tajā, ka tu pasaki viesmīlim – zupa ir auksta un to vajadzētu uzsildīt –, nav ego, ja tu izmanto faktus, kas vienmēr ir neitrāli. “Kā jūs uzdrīkstaties pasniegt man aukstu zupu…” Tā ir sūdzēšanās. Šeit atrodams “es”, kam patīk justies personīgi aizvainotam aukstas zupas dēļ un kas no šīs situācijas iegūs visu iespējamo, “es”, kam patīk kādu vainot. Sūdzēšanās, par ko runājam, kalpo ego, nevis pārmaiņām. Dažreiz kļūst acīm redzami, ka ego patiesībā nevēlas pārmaiņas, lai varētu turpināt sūdzēties.Palūkojies, vai vari notvert, proti, pamanīt balsi galvā varbūt tieši tajā brīdī, kad tā par kaut ko sūdzas, un atpazīt to, kāda tā ir: ego balss, nekas vairāk kā nosacīts prāta modelis, doma. Pamanot šo balsi, tu aptversi, ka neesi šī balss, bet gan tas, kurš to apzinās. Patiesībā tu esi apzināšanās, kas apzinās balsi. Fonā ir apzināšanās. Priekšplānā ir balss, domātājs. Tādējādi tu atbrīvojies no ego, atbrīvojies no neievērota prāta. Brīdī, kad tu apzinies ego sevī, tas, atklāti runājot, vairs nav ego, bet vienkārši vecs, nosacīts prāta modelis. Ego nozīmē neapzināšanos.Apzināšanās un ego nevar pastāvēt līdzās. Vecais prāta modelis vai garīgs paradums var vēl aizvien izdzīvot un kādu brīdi parādīties atkārtoti, jo tam piemīt kolektīvās cilvēciskās neapzināšanās virzītājspēks tūkstošiem gadu garumā, bet katru reizi, kad to atpazīst, tas kļūst vājāks.

SPĒJA REAĢĒT UN PĀRESTĪBAS

Ievērojot to, ka aizvainojums bieži vien ir emocija, kas pavada sūdzēšanos, tai līdztekus var iet arī spēcīgāka emocija, piemēram, dusmas vai kāds cits sarūgtinājuma veids. Tādējādi tas vēl vairāk uzlādēs enerģētiski. Sūdzēšanās tad pāraug reakcijā – vēl vienā veidā, kā ego nostiprina sevi. Daudzi cilvēki vienmēr gaida nākamo reizi, kad izrādīt pretreakciju, justies apgrūtinātiem vai traucētiem par kaut ko – un nemaz nav vajadzīgs ilgs laiks, lai viņi atklātu iemeslu. “Tas ir rupjš apvainojums,” viņi saka. “Kā jūs uzdrīkstaties…” “Es to ņemšu ļaunā.” Viņi nododas sarūgtinājumam un dusmām – tāpat kā citi to dara ar narkotikām. Reaģējot pret kaut ko, viņi aizstāv un nostiprina savas “es” jūtas.Ilgstošu aizvainojumu sauc par pārestību. Nest sevī pārestību nozīmē but nepārtrauktā “pret” stāvoklī, un tāpēc pārestības ir daudzu cilvēku ego nozīmīga daļa. Kolektīvās pārestības var saglabāties nācijas vai cilts psihē gadsimtiem ilgi un “barot” nebeidzamas vardarbības ciklu.Pārestība ir spēcīga negatīva emocija, kas saistīta ar notikumu – dažbrīd attālā pagātnē, ko dzīvu uztur nepārvarama domāšana, atkārtoti stāstot stāstu galvā vai skaļi par to, “ko man kāds nodarījis” vai “ko mums kāds nodarījis”. Pārestība piesārņos arī citas tavas dzīves jomas. Piemēram, kamēr tu domā par pārestību un izjūti to, tās negatīvā emocionālā enerģija var kropļot tavu uztveri par notikumu, kas risinās pašlaik, vai ietekmēt to, kā tu runā vai izturies pret kādu tagad. Pietiek ar vienu spēcīgu pārestību, lai piesārņotu tavas dzīves milzīgu jomu un liktu tev palikt ego satvērienā.Nepieciešams godīgums, lai saskatītu, vai tevī vēl aizvien mīt pārestības, vai tavā dzīvē ir kāds, kuram neesi pilnībā piedevis, “ienaidnieks”. Ja tas ir tā, apzinies pārestību gan domas, gan emocijas līmenī, proti, apzinies domas, kas to uztur dzīvu, un izjūti emociju, kas ir ķermeņa atbilde uz šīm domām. Nemēģini atbrīvoties no šīs pārestības. Mēģināt atbrīvoties no tās, piedot – nederēs. Piedošana ir dabiska, kad redzi – tai nav nekāda cita mērķa kā vienīgi nostiprināt maldīgu “es” sajūtu, saglabāt ego tā vietā. Šī saskatīšana ir atbrīvošanās. Jēzus mācība: “Piedodiet saviem ienaidniekiem…” būtiski pauž to, kā likvidēt vienu no galvenajām egoistiskajām struktūrām cilvēka prātā.Pagātnei nav varas apturēt tevi būt esošam pašlaik.Tikai tava pārestība par pagātni var to izdarīt. Un kas ir pārestība? Vecu domu un emociju bagāža.

BŪT PAREIZAM, DARĪT NEPAREIZU

Sūdzēšanās, kā arī vainas meklēšana un spēja reaģēt nostiprina ego robežas un nošķirtības sajūtu, no kā atkarīga tā izdzīvošana. Bet tās nostiprina ego vēl arī citā veidā, sniegdamas tam pārākuma sajūtu, pēc kā ego tā tiecas. Tas var nebūt tūlīt tik acīm redzami kā sūdzēšanās – teiksim, par satiksmes sastrēgumu, politiķiem, “alkatīgajiem bagātniekiem” vai “slinkajiem bezdarbniekiem”, vai taviem kolēģiem, vai bijušo dzīvesbiedru, vīriešiem vai sievietēm – spēj dot tev pārākuma sajūtu. Iemesls ir šāds. Tev sūdzoties, organiska saistība ir tāda, ka tu esi pareizs, bet cilvēks vai situācija, par ko tu sūdzies vai pret ko reaģē, ir nepareizs.Nekas cits tā nenostiprina ego kā būt pareizam. Būt pareizam ir identificēšanās ar garīgu nostāju – perspektīvu, viedokli, spriedumu, stāstu. Protams, lai tu būtu pareizs, nepieciešams kāds cits, kas nav pareizs, un tāpēc ego patīk darīt citus nepareizus, lai pats būtu pareizs. Citiem vārdiem sakot: tev jādara citi nepareizi, lai gūtu spēcīgāku sajūtu par to, kas esi. Ne tikai cilvēku, bet arī situāciju var darīt nepareizu, sūdzoties un reaģējot, kas vienmēr netieši norāda, ka “tam nevajadzētu notikt”. Pareizība nostāda tevi iedomāta morāla pārākuma situācijā attiecībā pret cilvēku vai situāciju, ko vērtē un uzskata par nepilnīgu. Tieši pēc šīs pārākuma sajūtas ego alkst un tieši caur to vairo savu vērtību.

– Ekharts Tolle