Šis raksts būs par nāvi. Drūmi, piedodiet, bet tā nu tas ir.
Vienu rītu, kad biju tikko pamodusies, iedomājos, kā tas būtu - nomirt. Kā būtu, ja mani notriektu mašīna, kā būtu, ja mani nošautu vai nodurtu. Es visu laiku esmu jutusies kā drošībā - es nevaru nomirt, man taču ir tikai divpadsmit gadu, bet patiesībā nāve vienmēr stāv tepat blakus - kad sēžu autobusa pieturā, kad ēdu pusdienas un pastaigājos parkā. Vienmēr var notikt kas negaidīts un - puff! Dvēseles izgaist. Es vēlētos nomirt nosmokot vai noslīkstot, nekas nesāp, tikai iemiegu.
Piedodiet, ja jums radīju negatīvas emocijas, bet tā taču ir taisnība.
