Sveiki! Šoreiz nolēmu uztaisīt rakstu par sapņiem. Nevis par to ko iedomājamies vai vēlamies, bet ko nakti sapņojam, kad esam aizmiguši.
Sākumā, es šeit padalīšos ar saviem sapņiem, bet es jūs lūdzu arī dalīties savā pieredzē. Varat rakstīt komentāros vai arī pa vēstulēm. :)
P.S. - Tie nebūs pēc datumiem vai kā. Vienkārši, ko atceros. :)
Es: Kad biju mazāka, vienu nakti nosapņoju, ka es ar brāli esam tur kaut kādā greznā telpā un mums dzenas pakaļ divi skeleti. Tur bija kāpnes un mēs skrējām augšā. Nez kāpēc tur bija pēkšņi mūsu istaba un brālis ievīstījies gultā un tas viens skelets pie viņa, bet otrs tur mani klēpī(stāvot) kā mazu bērnu un liek savu roku uz manas sejas.. un tad sapnis pārtrūkst. Pamodos gultas otrā galā un noraudājusies.
Es: Tas notika pie manas omes. Viņas pitiņai bija tikai četras sienas un logs. Un tur tāds ceļš. Brauc riteņbraucējs ar makšķerēm. Tad paskatos gaisā, lidmašīna lido. Un pēkšņi gaisā liels putekļu vai dūmu aplis parādās un tākā eksplozija. Un es ātri noguļos uz zemes. Un tad nākošā bilde. Brauc divas benzīna pārvadāmās mašīnas un dzirdās vīrieša balss. Un viņš saka: Un tā beidzas mūsu Bauskas dzīve." Nezinu kāpēc tikai Bauskas, bet vienalga. Cik es sapratu, tas bija domāts pasaules gals.
Es: Šis ir visdīvainākais sapnis manuprāt. Pēdējais ko atceros, bija tas, ka esmu otras savas omes istabā aiz dīvāna un tur vēl sveši. Un ielekšo krievu karavīrs uz zirga un saka: Lai sveicināta Krievija!" un sāk šaut visus pēc kārtas, kas bija aiz tā dīvāna. Un es jūtu, ka tūlīt mani nošaus un es aiztaisu acis un jūtu, ka lode man galvā ienāk. Tāda vēsa sajūta bija. Tas nozīmēja, ka man viņš iešauj. Pēcāk es sapnī pamožos un visiem lielos, ka redziet man iešāva. :D
Es: Sapnis sapnī. Tas bija ļoti īss sapnis. Itkā es sapnī guļu un es apņoju sapnī vienkārši melnu bildi. Es tākā pamostos sapnī, nez kāpēc ar tādām šausmām un pēc tam īstenībā pamostos tieši tāpat, ar šausmām.
Es: Vienu nakti bija šāds sapnis. Karoč es ar mammu tēti un manām divām māsīcām kaut kādā milzīgā metāla tākā bļodā, es nezinu uz okeāna. Es ar vecākiem pie malām turamies ārpusē un manas māsīcas iekšpusē. Tad pēkšņi ūdenskritums un mēs gāžamies. Izturam visi. Pēcāk vēlviens ūdenskritums. Un manas māsīcas pārvēršas pļurā. Nu nomirst. Pēctam tur bēres, es tur raudu no visas sirds dziļumiem. Un sapnis pārtrūkst.
Reklāma
Es: Šis arī būs īss. Es tur itkā kaut ko sapņoju un man saka:"Agnet, atver acis! Nu atver!" Bet es zinu, ja atvēršu acis, sapnis pārtrūkst. Bet tāpat tas pārtrūka.
Es: Šitais bija dzirdamais sapnis. Es guļu un es dzirdu kā man tētis saka: " Meitiņ celies! Šodien pirmdiena. Tagad ir seši no rīta, paspēsi izmācīties." Es neko neatbildu, bet nodomāju tiešām? Akdievs. Pieceļos(tas jau realitātē) un prasu tētim, tu mani cēli no rīta, viņš atbild, ka nē. Tā es sapratu, ka tas bija sapnis. :D
