neaizmirstiet komentēt!.
Saites uz iepriekšējiem rakstiem
http://www.spoki.lv/mistika/dienasgramata-vai-fantazija/246004
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-II/246160
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-III/246413
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-IV/247013
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-V/247567
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VI/248146
http://www.spoki.lv/mistika/Dienasgramata-vai-fantazija-VII/248795
2001.g.26. jūnijs, otradiena
No rīta, kad devos uz telti ieraudzīju Mārtiņu un Zani, kuri, jau bija sakravājuši visas mantas. Viņi cieši blakus viens otram sēdēja pie, izdegušā, ugunskura un ieraugot mani, ta kā, nedaudz satrūkās. Laikam, jau viņiem mana parādīsanās nozīmēja to, ka tās ir beigas, un atpatkaļ ceļa vairs nav!. Zane piegāja pie manis un palūdza, lai mēs vēl nedaudz pagaidām, jo viņai esot, kas preikš mums. Protams, ka es piekritu. Zane aizsteidzās uz savu māju pusi, pagāja kaut kur puss stunda, līdz viņa atgriezās. Viņas rokās bija groziņš, kuru viņa man iedeva, ar vārdiem, - viņš tevi nekad nepievils. Groziņā bija kucēns, kurš pārbijies, trīcēja, un skatījās uz mani ar savām lielajām, tumšajām acīm, it kā gribēdams, ok pateik!. Tad viņa piegāja pie Mārtiņa, apkampa viņu, tik cieši... Vinos abos bija saskatāma sāpes un pārdzīvojums, visdrīzāk viņi vairs nekad netiksies, bet viņu mīlestība man likās tik spēcīga, ka tā nekad nenodzisīs un ļaus viņiem kāreiz būt kopā. Mārtiņs apsolīja, lai kur arī mēs būtu un, lai, kas notiktu viņš vienmēr vinu atcerēsies!. Zane vēlaizvien savas sturgalvības pārnēmta, negribēja mūs laist projām, vismaz ne bez viņas nē, viņai bija tikai septiņpadsmit gadu, kā ar skolu, kā ar ģimeni?. Mārtiņs viņai teica, lai padomā par savu ģimeni, kādas briesmas viņiem var draudēt, ja viņa dotos mums līdzi un, kādas sāpes viņi pārciestu, ja ar viņu kaut, kas atgadītos. Šie vardi lika Zanei aizdomāties, viņa piekrita palikt, bet tikai ar vienu noteikumu, lai Mārtiņš apsola, kad viņa pabeigs skolu viņš pēc vinas atgriezīsies un viņi varēs būt kopā!. Mārtiņš viņai apsolīja, pats labi saprazdams, ka tas tā nenotiks. Mēs devāmies projām, mums aiz muguras palika skumju sagrauta meitene, kura sēdēja pie izdegušas ugunskura vietas, un man blakus sēdēja mans dēls, kurš neizskatījās, ne par mata tiesu labāk. Tas mani sāpināja, bet mēs abi zinājam, ka savādāk nevar.
2001.g.3.jūlijs, otradiena
Vakar, netālu no Liepājas, ap pulksten deviņiem vakarā, mēs braucām cauri kādam mežainam apvidum, kad ceļmalā pamanījām kādu dāmu, kura stopēja automašīnas. Viņa bija tērpusies greznā vakarkleitā un izskatījās ļoti izmisusi, tāpēc nolēmām viņu paņemt. Tiklīdz dāma pamanīja, ka mēs stājamies, likās, ka viņšas sejā pazūd pilnīgi viss izmisums, kas viņu tiko bija nomocījis. Viņa iekāpa mašīnā un mazais suņuks, uzreiz sāka paust savu neapmierinātību, ka viņš vairs nav vienīgais, kurš sēž aizmugurē, bet dāma šķietami ignorēja suni, viņa pateicās par mūsu izpalīdzību un paskaidroja, ka viņas mašīna esot saplīsusi pāris kilometrus atpatkaļ, bet viņai bija jādodas tālāk, jo šonakt ir viņas meitas kāzas un viņa tās nedrīkst nokavēt. Mārtiņam ši dāma likās aizdomīga un, jau pirms mēs apstājāmies, viņš man teica, ka tur kaut, kas nav tīrs, bet es tikai pasmējos un atbildēju, ko, gan mums var nodarīt sieviete, kas ir tērpusies vakarkleitā. Skatoties atpatkaļ, tobrīd es biju, it kā apburts un nespēju pretoties šīs dāmas valdzinājumam. Mārtiņš pavēra bardačoku un izvilka sāls maisinu, tad viņš ierunājās, - tēt varbūt mums vajadzētu pārbaudīt... Es ar skaļu kliedzienu viņu partraucu, - nekādā gadījumā... Par to pat nedomā. Dāma aizmugurē nedaudz satrūkās, bet es sajuzdamies nedaudz neērti, atvainojos, par kliekšanu.
Jo tālāk mēs braucām, jo suņuks sāka īdēt vēl vairāk, es jutos tik neērt, man likās, ka jādara viss iespējamais, lai dāma justos komfortabli, bet Mārtiņs uz mani sāka skatīties aizvien šķībāk un šķībāk. Viņa pārliecība par to, ka mēs esam uzdūrušies lielceļa spokam, tobrīd tikai pieauga un traģiskākais tajā visā ir, tas, ka es nespēju to aptvert, jo biu spoka varā. Mārtiņš neizturēdams, iebļāvās, - tēt vai tiešām tu neredzi, kas notiek... bet viss ko es biju spējīgs atbildēt, bija nervos kliedziens, lai viņs paklueš. Tad Mārtiņs aiz dusmām svieda sāls maisinu uz dāmas pusi, man likās, ka to nedrīkst pieļaut, es centos viņu apturēt, bet bija jau par vēlu... Dāma šķietami sadrupa pīšļos un nākamajā brīdī atkal parādījas ceļmalā ar to pašu izmisumu sejā, kāds viņai bija pirīt, likās, ka viņa aiz skumjām tulīt sabruks. Es pēkšni attapos, ko gan es biju darījis, un, kā es kam tādam vispār varēu ļauties, kā es to varēju nepamanīt. Mārtiņa sejā varēja redzēt atvieglojumu, ka es esmu atpatkaļ un dzirkstelīti, kas lika man stprast, ka šo rēgu mēs šeit neatstāsim. Kucēns, kuram vārdu mēs vēlaizvien nespējām izdomāt, arī likās atvieglots un ierausās Mārtiņam klēpī uz kārtējo atpūtu, bet manu prātu tagad pārtņēma domas par nakts mājām, jo viens bija skaidrs, - mums šeit kādu laiku būs jāuzturas!.
atvainojos, Jums par šo pārtraukumu, rakstos, bet turpmāk raksti tiks publicēti retāk, kā līdz sim!.
