Vai no Zemes iespējams izpētīt ļoti tālu atrodošos planētu ģeoloģisko uzbūvi, to bioloģisko (dzīvnieku un augu) pasauli? Jā, tas ir pilnīgi iespējams.
Aizsniegties līdz zvaigznēm
Mūsu Metagalaktikā ir 150 miljoniem zvaigžņu: tādus datus ieguva ASV astronomi ar milzīgu orbitālu rentgenteleskopu palīdzību, kurus amerikāņi sāka izdalīt orbītā, sākot ar pagājušā gadsimta 70. Gadiem. Vēlāk ar to pašu teleskopu palīdzību tie iemācījušies noteikt planētu eksistenci no mums tālākajās zvaigžņu sistēmu orbītās.
Protams, nekāds teleskopisks palielinājums nedod iespēju reāli ieraudzīt planētu, kas no Zemes atrodas miljoniem kilometru attālumā. Tomēr Zemes cilvēki ir apķērīgi.
Planēta rada savas zvaigznes gravitācijas izmaiņas, kaut arī mazas, bet ar rentgenteleskopu saskatāmas. Tā it kā pievelk pie sevis zvaigzni, izveidojot uz tās virsmas pauguriņu, kuru fiksē teleskops. Pēc pauguriņa konfigurācijas tiek izskaitļots planētas diametrs un masa, kā arī attālums no tās līdz zvaigznei. Kad šī tehnoloģija tika apgūta, astronomu cerībām nebija robežu. Viņu fantāzija zīmēja desmitiem, simtiem miljonu atklātu planētu, kuriem amerikāņu astronomi grasījās piešķirt savus vārdus.
Akmeņi krīt
Realitāte izrādījās daudz skarbāka. Astronomi atkal un atkal iedziļinājās teleskopu sniegtajos datos, bet galu galā nācās atzīt: 150 miljonu zvaigžņu orbītās atrod tikai... 137 planētas! Bet Saules sistēma ar 12 planētām (iekļaujot ‘’neoficiālās’’ Prozerpinu un Bainardu -2) ir unikāla un neatkārtojama, tāpēc, ka neviena zvaigzne ‘’netur savā štatā’’ vairāk par sešām.
Diemžēl neesam informēti ne par šo planētu virsmu krāsu, ne raksturu, bet ļoti sīki zinām to ģeoloģisko iežu sastāvu. Šīs zināšanas iegūtas ar mūsu planētas visnoslēpumainākā kontinenta – Antarktīdas palīdzību.
Uz visām šīm 137 reāli eksistējošajiem planētām pilnā sparā darbojas vulkāni. Kad ugunīgās magmas spiediens sasniedz kritisko atzīmi, tā pārplēš jau sastingušās lavas apvalku, kā rezultātā vulkāna virsotnē atskan ļoti spēcīgs sprādziens.
Kaut ko tamlīdzīgu var novērot Zemes vulkāniem, kuri ir daudzas reizes mazāki. Kosmisko vulkānu spēks ir tik stiprs, ka akmeņi, pajūkot uz visām pusēm, spējīgi pārvarēt savas planētas pievilkšanās spēku. Atklātā kosmosā papildus vilcējspēks vispār nav vajadzīgs, pilnīgi pietiek ar sākotnējo paātrinājumu, lai aizlidotu desmitiem gaismas gadu attālumā. Un, lūk, šo ceļotāju ceļā atrodas arī Zeme.
Akmeņi krīt uz tās virsmas, kā krituši vienmēr – pirms miljoniem, tūkstošiem gadu un vēl šodien turpina krist mums uz galvām... Šie kosmiskie vulkānu atkritumi uzbrūk Zemei reizi 50 – 100 gados, un katrā kontinentā to sakrājies apmēram pa 10 000. Bet ja visus pārējos kontinentos akmeņi – atnācēji neatšķiras no vietējiem, tad Antarktīdā, gaidot pētniekus, tie guļ kā uz ledus šķīvja.
Medībās pēc citplanētu akmeņiem dodas zinātnieki no organizācijas ar nosaukumu Internacionālais zinātniskais fonds. Nosaukums ir neitrāls, bet darbs – aizraujošs. Šie pētnieki tur savās rokās citu planētu gabalus!
Planetologu galvenais sapnis ir atrast ‘’sūtījumus no kosmosa’’ zinātnei nepazīstamus Mendeļejeva Periodiskās sistēmas elementus. Pagaidām tas nav izdevies: ilgā lidojuma laikā kosmosā jaunie elementi (pat ar ilgu pussadalīšanās periodu) paspēj pilnībā izzust. Bet arī pēc palikušajām radioaktivitātes pazīmēm meteorītos kļūst skaidrs, ka tabulai tomēr ir cerība papildināties ar desmitiem jaunu elementu, kuru veido citu zvaigžņu superaugsta radiācija un gravitācija.
Eksoplanetologu otrais uzdevums ir izpētīt uz Zemes ar meteorītiem nonākušos dzīvos objektus. Parasti ar burtu ‘’E’’ un aiz tā sekojošajiem 3 cipariem apzīmē pārtikas krāsvielas, biezinātājus un saldinātājus. Bet šiem apzīmējumiem var būt arī cita, daudz baisāka nozīme. Tādus identifikācijas numurus saņem citplanētu baktērijas un vīrusi. Kaut arī ļoti reti, bet tos atrod. Tādi ‘’nelūgti ciemiņi’’ tika atklāti Antarktīdā uz meteorītiem: E588-Alh840001 un E832-Alh850002, kuri cilvēcei varēja kļūt par kapračiem. Bet nekļuva. Mūs pasargāja ledus.
Labi, ka meteorīti nokļuva Antarktīdā, šajā milzīgajā ledusskapī. Tas neļāva baktērijām izplatīties pa Zemes virsmu un biosfēru. Baktērijām – citplanētietēm, iespējams, ir izredzes adaptēties Zemes apstākļos un pat neiedomājami stipri savainoties: tā pēc mērogiem būtu katastrofāla epidēmija starp zīdītājiem un cilvēkiem, jo Zemes iedzīvotājiem nav imunitātes pret citu pasauļu baktērijām.
