Creepypasta. Es Esmu Īstais11

Es dzīvoju Īrijā, tāpēc slaveno Celtic Tiger* svētku laikā mani vecāki visu svētku noskaņu izlika uz skaistu 250 gadus vecu māju. Ar to es domāju iekšējo sienu izlaušanu, pārbūvi, jauna jumta uzlikšanu, pārkrāsošanu, visu! Tad mums bija jāizvēlas katram sava istaba. Es izvēlējos bēniņu istabu. No sākuma tā bija biedējoša, bet kopš mēs to pārbūvējām, nokrāsojām, ielikām jaunu grīdu un izdarījām visas pārējās lietas, tā izskatījās lieliski. Vienīgā lieta istabā, kas mani joprojām uztrauca, bija maza lūka griestos, kas veda uz nelielu tvaika katlu istabu. Jau no paša sākuma tikai skatīšanās uz to deva man sliktu priekšnojautu, tāpēc es zem tās novietoju savu drēbju skapi un uz tā saliku mīkstās rotaļlietas, lai to aizsegtu un man nebūtu uz to jāskatās. Pirmā nakts šajā istabā bija diezgan saspringta. Visu nakti es dzirdēju skrāpēšanos un dauzīšanos no tvaika katlu istabas. Es norakstīju to uz ’’jaunās mājas skaņām’’. Līdz es dzirdēju soļus skrienam pāri griestiem. Atkal un atkal. Tas notika katru nakti. Atceros, kā pieminēju to tēvam, viņš smējās un teica: ’’Ja vien tur augšā nedzīvo 4 pēdas gara persona, tu nedzirdi neko’’, kam sekoja slavenais ’’Tu noteikti tikai sapņoji.’’ Es zināju, ka nesapņoju. Tas viss mani tiešām pamatīgi izbiedēja, bet, pārsteidzoši, es pie tā pieradu un ignorēju to.

*Es īsti nezinu, kas ir šie svētki vai pasākums, tāpēc priecāšos, ja kāds, zinošāks, paskaidros.

Es sāku pamanīt savā istabā notiekam dīvainas lietas, tiesa gan, nelielas. Piemēram, mana skapja durvis bija atvērtas, es tās aizvēru un nokāpu lejasstāvā, bet kad atgriezos, tās atkal bija atvērtas (’’Laikam tikai slīpums grīdā’’, mans tēvs secināja.), istabas rotājumi mainīja novietojumu un tamlīdzīgas lietas. Tad nāca sajūta, ka tieku novērots, novērots ļoti rūpīgi. Ar katru sekundi, ko pavadīju tajā istabā, es arvien vairāk varēju just kāda vai kaut kā acis skatāmies manī. Tomēr es centos tikt gala ar lietām. Nepagāja ilgs laiks, līdz es sāku redzēt murgus. Es redzēju briesmīgas lietas, lietas ko nekad vairs nevēlētos redzēt atkal. Lai vai kā, bet fakts, ka tie bija tikai sapņi, padarīja visu mazāk traumējošu, kaut gan tie bija visai nepatīkami. Mana māte man vienreiz stāstīja, ka viņa nakts vidū esot dzirdējusi raudas, izkāpusi no gultas un atradusi mani raudam, tad viņa man pajautājusi, kas noticis, bet es vienkārši esmu pakratījis galvu un nolaidis zodu uz krūtīm. Es neatceros neko no tā. Kad man to pastāstīja, es nobijos - nekas tamlīdzīgs ar mani nekad agrāk nav noticis. Esot šajā mājā, es sāku justies slikti, it īpaši esot savā guļamistabā. Katru nakti es pieķēru sevi domājam, par to, cik skumjš es biju, kas atkal bija savādi no manas puses, jo man nekad nav bijušas nekādas problēmas, es vienmēr biju laimīgs bērns. Lai nu kā, bet tam bija lemts vērsties uz slikto pusi. Es nekad neaizmirsīšu nakti, kad tas viss sasniedza kulmināciju.

Tā bija kārtējā parastā nakts, es jau biju aizmidzis. Pēkšņi, nakts vidū, es pamodos un tajā pašā mirklī mani pārņēma šausmīgas bailes. Es atkal jutu, ka kāds mani vēro, tikai šoreiz es to redzēju. Es lēnām pagriezu galvu pa kreisi un tad es to ieraudzīju – tumšu, melnu figūru blenžam uz mani. Es domāju, ka es sapņoju, tāpēc es piecēlos sēdus, pamirkšķināju un izberzēju acis. Tomēr nepaveicās. Tas joprojām bija tur, tikai tas izskatījās tikpat šokēts kā es. Tas pakāpās atpakaļ (varbūt tāpēc, ka tas saprata, ka es to redzu?), paslīdēja zem manas gultas malas un pazuda tumsā. Es nevarēju neko izdarīt, tikai sēdēt šeit, šausmās un klusām raudāt. Es nekad neesmu bijis tik pārbijies. Pēc tam es dažas dienas paliku gulēt uz dīvāna un pilnībā izvairījos no savas guļamistabas. Pēc tās nakts es mainījos. Es nespēju ēst un es nespēju gulēt. Es nespēju izdarīt neko. Es biju pārbijies un ar īstu nekārtību galvā. Neilgi pēc tam es nolēmu, ka nu reiz pietiek un vēlreiz izaicināju istabu.  Milzīgā spēku izsīkuma dēļ man izdevās aizmigt uz kādu laiku, kas likās kā piecas minūtes, pirms es pēkšni pamodos. Tas atkal bija šeit, tikai šoreiz tā ’’seja’’ bija tieši pretī manējai.

 Laiks gāja, un es kaut kā pamanījos tikt no tā vaļā, un es joprojām paliku tajā istabā. Kādu laiku viss bija mierīgi, bet tad es sāku pamosties ar griezumiem savā ķermenī, šķēlumiem savā ādā, pārsvarā uz muguras un lāpstiņām. Katru nakti, kad mēģināju gulēt, es jutu kādu neredzamu spēku satveram manu kaklu. Ar katru nakti kļuva grūtāk elpot. Es jutos ļoti nomākts pieķerot sevi sēžam nomodā  visās diennakts stundās, zinot, ka tieku novērots un domājot vienkārši izbeigt savu dzīvi. Tā istaba kļuva par izmisuma bedri

Mans tēvs bija un joprojām ir ļoti skeptisks pret mani un maniem stāstiem, bet mana māte ne tik ļoti. Viņa izbijās no tā, kas bija noticis un uzstāja, ka jāizsauc ciema priesteris (tipiska īriete, es zinu.). Lai gan es nekādā ziņā neesmu reliģisks, es savā ziņā biju sasniedzis ’’vienalga, es mēģināšu jebko’’ stadiju, tāpēc piekritu. Priesteris atnāca, izlasīja kaut ko, ko viņi parasti lasa šādās situācijās, visur izšļakstīja svēto ūdeni un piesprauda istabā krustu, ko viņš bija dabūjis Vatikānā. Man ar to nebija pietiekami, jo tā kā es nebiju reliģisks, es jutu, ka no manas puses būtu liekulīgi ticēt, ka tas iedarbosies, tāpēc es vienkārši pārvācos uz citu istabu. Mani joprojām biedē tie bēniņi, es tur uzkavējos tikai tajos baiļpilnajos brīžos, kad bija nepieciešams. Es vienkārši pieņēmu, ka bēniņi ir apsēsti un tā to arī atstāju.

Jaunā istaba bija laba, man bija labi vairāk vai mazāk par gadu (biju joprojām nedaudz traumēts, ja varu piebilst) un es domāju, ka tas viss ir beidzies, līdz es pārvācos uz jaunu māju, jo sāku iet koledžā, un viss sākās atkal.

Es pārvācos uz citu pilsētu un kopā ar saviem labākajiem draugiem atradu perfektu māju. Es biju cerējis aizmirst visu, kas bija noticis, es biju ļoti optimistisks par savu jauno sākumu. Es pārvācos uz vēsturisku pilsētu, un māja, kurā es pašlaik dzīvoju, ir aptuveni 150 gadus veca. Pirmajā naktī, ko es un mājas biedri pavadījām šeit, mēs īpaši neuztraucāmies par skrāpējošajām skaņām, kas nāca no sienām. Mēs norakstījām to pie ’’jaunās mājas skaņām’’ (man taču vajadzēja zināt labāk, vai ne?) un nepievērsām tam uzmanību. Mēs ignorējām ikvakara dauzīšanos un skrāpēšanos. Kādu dienu es nolēmu par to iesākt sarunu kaut kā, kas manuprāt bija nedaudz dīvaini, dēļ. Es paskaidroju, ka vienu nakti es gulēju gultā, mēģinot aizmigt, kad es jutu savu ķermeni nedaudz raustāmies, it kā kāds rautu manu segu. Es gaidīju, kad atskanēs smiekli, bet viens no maniem mājas biedriem piecēlās un pastāstīja dīvaino pieredzi, ko viņš piedzīvoja tikai dažas naktis iepriekš. Viņš teica, ka viņš bija savā istabā un mēģināja aizmigt. Viņa kāja karājās pāri gultas malai. Viņš bija jau gandrīz aizmidzis, kad kāds sagrāba viņu aiz kājas. Viņš pievilka kājas sev klāt un tā sēdēja kādu brīdi, stipri trīcot. Mēs visi noklusām uz brīdi un vienkāši vērojām māju, kļūstot arvien vairāk un vairāk izbiedēti. Nepagāja ilgs laiks, kad mājā atkal sāka notikt dīvainas lietas. Katru rītu, sešos, es dzirdēju klusas raudas nākam no manas guļamistabas viena stūra un katru rītu es pieliku ausi sienai, lai paklausītos. Katru reizi, kad pasaucu mājas biedrus paklausīties, tas pārtrauca. Tipiski. Es domāju, ka viņiem likās, ka kļūstu traks. Pagāja krietns brīdis, pirms arī viņi sāka to dzirdēt. Es biju diezgan atvieglots, kad viņi teica vārdus ’’jā, es arī to dzirdu’’, jo es biju sācis apšaubīt savu veselo saprātu. Tad nāca ikdienas dauzīšanās no virtuves, gaismas slēdzās iekšā un ārā un viss tas. Mēs to vienkārši visu laiku izsmējām. Es zināju, ka kaut kas notiek, kad atkal ieraudzīju melno figūru. Es sēdēju uz dīvāna, kad ar pašu acs kaktiņu ieraudzīju to virtuvē, blenžam uz mani. Es ātri apgriezos, bet tas jau bija prom. Es to ignorēju un nolēmu neko neteikt. Es nekļuvu pārbijies (laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kas pie tā vienkārši pierod), bet tas mainījās, kad viens no maniem mājas biedriem man kaut ko pateica. Mēs visi bijām ballītē, un viens no viņiem pagriezās pret mani un pateica kaut ko līdzīgu ’’vai tu spēj noticēt, ko mūsu mājas biedrs redzēja iepriekšējā naktī?’’ Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā, tāpēc satikos ar otru puisi. Viņš nopūtās un paskaidroja, ka negribēja, lai es nobīstos, tāpēc netaisījās neko teikt, tomēr pastāstīja, kā viņš vannasistabā redzējis melnu figūru. Es brīnījos, vai tā nebija tā pati figūra, kuru redzēju es. Kopš tā laika mēs visi tajā mājā bijām ļoti piesardzīgi.

Tad nāca diena, kad tas viss sasniedza kulmināciju (atkal). Melno figūru redzēju tikai es un mans mājas biedrs, pārējie uz nedēļas nogali bija aizbraukuši mājās. Mēs abi sēdējām viesistabā un darījām kaut kādas koledžas lietas, kad pēkšņi izdzirdējām troksni. Mēs pārtraucām darīt, ko bijām iesākuši un paskatījāmies viens otrā ar to ’’nolādēts’’ skatienu. Mēs zinājām, ka tas sākas no jauna. Tikai šoreiz tas bija spraigāks. Dauzīšanās nāca no visām mājas pusēm. Izklausījās tā, it kā kāds ātri skrietu pāri visai mājai un dauzītu sienas un grīdu. Tas turpinājās dažas minūtes un tad apstājās, tagad dauzīšanās nāca tikai no vienas mājas daļas – manas istabas. Mēs nervozi smējāmies un skatījāmies apkārt. Es sēdēju uz dīvāna un mans mājas biedrs man pretī. Viņš man kaut ko stāstīja, kad pēkšņi viņa seja sastinga, pilnībā zaudēja krāsu un viņš vienkārši blenza pār manu plecu. Es viņam pajautāju, kas noticis. Viss, ko viņš teica bija, ka mums ir jāaizvācas no tās istabas, un tā kā dauzīšanās joprojām nāca no manas istabas, šonakt man nevajadzētu tur gulēt. Es mierīgi pajautāju, ko viņš redzēja. Viņš mani ignorēja – vienkārši savāca mūsu mantas un gāja uz citu istabu. Es viņu apturēju un pajautāju vēlreiz: ’’ko tu redzēji?’’ Tad, atkal skatoties man garām, viņš paskaidroja, kā redzēja melno figūru, slīdam pāri sienai tieši aiz manis. Mēs abi atstājām viesistabu un ieslēdzāmies viņa istabā. Tā mēs kādu brīdi vienkārši sēdējām klusumā.

Es sāku domāt par visām biedējošajām lietām, kas manā īsajā dzīve bija notikušas, es sāku domāt par šo melno figūru nozīmi un es sāku prātot, vai eksistē vairākas melnās figūras vai aŗī šī visu laiku bija viena un tā pati? Tā pati, kas mani pamodināja daudzus gadus atpakaļ.

Tajā brīdī pirmo reizi man galvā parādījās doma – varbūt māja nebija apsēsta? Varbūt apsēsts biju es?