Stāsts radies ietekmējoties no Steampunk stila, kāda notikuma manā dzīvē un Vernian Process dziesmas „Behold The Machine”. Ceru, ka jums patiks =)
P.S. Pievienoju pāris bildītes noskaņas radīšanai un linku uz dziesmu, kas palīdzēja tapt šim stāstam.
P.P.S. Šī ir pirmā stāsta daļa, otrā sekos nedaudz vēlāk...
Ceļotājs
Tas notika pirms laba laiciņa, vēl toreiz, kad tramvaji pārvietojās pa divām sliedēm un trolejbusi saņēma elektrību no metāla vadu tīkliem, kas izvagoja debesis virs ielām.
Šī diena neatšķīrās no pārējām. Vismaz ne pārāk un vismaz ne tās sākumā. Kā parasti, vakarā pēc darba iekāpu puspiepildītā tramvajā, atradu brīvu sēdvietu un iekārtojos, lai pavadītu savu ierasto 20 minūšu braucienu līdz dzīvoklim. Jau grasījos izvilkt no somas savu ierasto lasāmvielu, kad manu uzmanību piesaistīja kāds neparasts svešinieks.
Tramvajs bija paguvis nomērot ceļu līdz nākamajai pieturai un apstāties. Neuzkrītošais, bet apnicīgais skaņas signāls ieskandēja durvju atvēršanos un pieturas nosaukumu. Durvju čīkstēšana piesaistīja manu uzmanību un es pacēlu skatienu, kuru sagūstīja kāds savāds svešinieks. Viņš bija tērpies senatnīgā uzvalkā, iespējams no 19. gs., galvā rotājās cilindrs. No vestes kabatas vīdēja mehāniskā pulksteņa ķēde. Neparastākais bija tas, ka šim svešiniekam uz cilindra bija uzlikts kaut kas līdzīgs lidotāja brillēm. Visai neparasts salikums. Visu šo ainu vēl neparastāku vērta svešinieka nervozitāte un pastāvīgā mīņāšanās. Šķita, ka viņš nevar sagaidīt brīdi, kad tiks laukā no tramvaja. Likās, viņš kavē kaut ko ļoti būtisku.
Parasti šāda situācija manī nebūtu raisījusi nekādas emocijas. Mazums – kāds kavē masku balli vai teātra izrādi, bet ar šo bija citādāk. Kaut kas nervozajā svešiniekā likās nepareizs. Iespējams, tas nebija nekas tāds, ko var saskatīt, drīzāk jau sajust. Šis kaut kas slēpās svešinieka zilajās, nogurušajās un vienlaikus satrauktajās acīs. Savādas skumjas staroja no visas viņa būtības.
Vēl pāris minūtes vēroju svešinieku. Viņš neapsēdās, bet palika stāvam. Viņa slaikie pirksti bungoja pa metāla stieni, pie kura turējās. Skatiens rautin rāvās uz priekšu, kaut ko meklējot tālumā.
Tramvajs klabēdams brauca pār tiltu, pamazām samazinādams ātrumu. Ieskanējās apnicīgais skaņas signāls, vēstīdams par nākamo pieturu. Svešinieks sarāvās no negaidītā trokšņa un palūkojās uz vadītāju, bet tikai uz acumirkli līdz tramvajs apstājās.
Atveroties durvīm, svešais izlēca ārā. Gandrīz burtiski – viņa kājas teju skāra pakāpienus. Es turpināju skatīties uz to, kā svešais izlavierē starp cilvēkiem un pusskriešus dodas uz parka pusi.
Ilgi nedomājot, ļaujoties vien sajūtām, es izskrēju no tramvaja, nelaimīgā kārtā gandrīz nogāžot no kājām kādu ne visai laipna paskata kundzīti. Apstājos vien uz īsu mirkli, lai atvainotos, un sekoju svešiniekam.
Sākumā šķita, ka viņš jau būs paguvis nozust. Parks pirmajā acu uzmetienā šķita pilnīgi tukšs. Tomēr kādā no celiņiem pamanīju noplīvojam svešinieka svārku stūri.
Es sekoju. Nogriezos ap stūri turpat, kur bija nozudis svešinieks. Domāju, ka viņš vairs nebūs redzams, bet svešais turpat vien stāvēja. Muguru uzgriezis man, sastindzis viņš raudzījās nekurienē. Mirkli tā stāvējis, viņš sakustējās. Šķiet svešais bija aizturējis elpu, jo beidzot izelpoja, ļaujot pleciem noslīgt uz leju. Roka pārslīdēja pār nogurušajām acīm un vīrietis apsēdās uz turpat netālu esošā soliņa. Nolicis cepusi sev līdzās, elkoņus atbalstījis uz ceļiem, svešinieks paslēpa seju plaukstās.
Es stāvēju un raudzījos un vīrieti, nezinot, ko darīt. Gribējās uzsākt sarunu, bet nebija ne mazākās jausmas, kā.
Svešais iesmējās. Drūmi, ironiski un vienlaikus tik ļoti skumji.
- Jūs vēlaties dzirdēt manu stāstu? – Viņš ievaicājas.
Es saminstinājos, nezināju, ko atbildēt.
- Sēdieties. Es sen neesmu ne ar vienu runājis. Redzu, ja jums nav iebildumu klausīties.
Es apsēdos uz soliņa līdzās svešajam. Viņš sāka runāt, joprojām raudzīdamies tālumā. Balsī jautās kaut kas no izsmiekla un rūgtuma sajaukuma.
- Pilsētā ieradās jauna izrāde, - viņš iesāka. – Tā atbrauca kopā ar ceļojošo cirku, tomēr nebija daļa no tā. Neviens nebija pamanījis, kurā brīdī Cirka karavānai pievienojās vēl vieni rati ar noslēpumainiem zīmējumiem uz sāniem. Šķita, ka tiem nav kučiera un zirgi arī likās tādi savādi – gluži kā darināti no misiņa. Tomēr neuzradās neviens drosminieks, kas uzdrošinātos pieiet klāt un pārbaudīt.
Līdzīgi kā cirks, arī svešādo ratu saimnieki uzslēja milzīgu telti un izlika izkārtni. Uz tās bija viens vienīgs, nevienam nesaprotams vārds „Mašīna”.
Tagad es to pazīstu, bet toreiz neviens nenojauta tā nozīmi.
Toreiz, pirms tas viss sākās, es vēlējos pastaigāt pa cirku, paskatīties uz dīvaiņiem un izklaidējošiem priekšnesumiem. Tā bija cita pasaule ar savu mūziku, saviem jokiem un savu dzīves izpratni. Pilnīgi atšķirīga, fantasmagora pasaule.
Es klejoju starp cilvēkiem, māksliniekiem un baudīju visu notiekošo. Līdz vienā brīdī manu uzmanību piesaistīja neparastā telts ar uzrakstu „Mašīna”. Tās priekšā bija uzstādīta kāda mehāniska ierīce. Mēģināšu to aprakstīt. Konstrukcija kopumā atgādina plakanu smilšu pulksteni, kas pilnībā darināts no ādas un misiņa. Tās centrālajā daļā, vietā, kur smilšu pulkstenis ir visšaurākais, bija kāda ierīce, kas lika visam šim mehānismam rotēt ap savu asi. Tas veica pusi apgrieziena, tieši tāpat kā mēs apgriežam smilšu pulksteni un uz mirkli apstājās, tad griezās tālāk. Dīvainākais un vienlaikus arī saistošākais bija tas, ka pie abām ierīces daļām ar ādas siksnām bija piestiprināti cilvēki – pie katras smilšu pulksteņa puses viens. Viņu kājas bija piestiprinātas tieši virs rotējošā centra, bet izstieptās rokas atradās savdabīgā smilšu pulksteņa augšējā daļā.
Tiklīdz kāds no piestiprinātajiem cilvēkiem nonāca augšpusē, no viņa lūpām izlauzās aicinājums uz izrādi un brīdinājums par uzmanīties.
Laipni lūgti Mašīnā!
Laipni lūgts ikviens
Lieliskākajā šovā uz Zemes!
Bet uzmanieties no Mašīnas!
Drebiet tās spēka priekšā.
Tā ir gaisma pār pasauli
Mūsu tumšākajā stundā.
Kāds ir tās mērķis?
Kur ir tās vieta?
Laipni lūgti Mašīnā! [Vārdi ņemti no Vernian Process dziesmas „Behold the Machine”]
Pēc uzsaukuma izkliegšanas – atkal pusapgrieziens un jau otrs cilvēks (kurš līdz tam bija karājies ar galvu uz leju) atradās augšpusē un atkārtoja to pašu tekstu. Un tā līdz bezgalībai.
Lieki teikt, ka mani ieintriģēja šis aicinājums. Kā apburts kādu brīdi stāvēju un raudzījos uz rotējošo ierīci.
- Vai vēlaties ienākt? – man blakus nostājās gara auguma, kalsns vīrietis tērpies garā, pelēcīgā mētelī ar cilindru galvā. Viņa acis slēpās aiz mazām, apaļām brillītēm. Seja kaut kādā veidā šķita biedējoša, tomēr tādas jau lielākoties sastopamas cirkos.
- Lūdzu, nāciet, - viņš pavēra telts ieeju, atklādams man svešādi plašu pasauli. Es pieliecos un gar pavērto brezenta malu iespraucos iekšā.
Telpa šķita milzīga. Daudz lielāka, nekā varētu šķist no ārpuses. Starp dažādām dīvainām ierīcēm klejoja daži mani laikabiedri. Dāmas ieķērušās elkoņos džentelmeņiem, izbijušās no visa redzētā. Džentelmeņi – maskēdami bailes un pārsteigumu par visu redzēto.
Arī es pats izjutu zināmas bailes un bijību. Klīdu starp eksponātiem, kas bija izlikti apskatei. Vairums no tiem bija darināti no vara, misiņa, ādas un dažādu zobratu apvienojuma. Un gandrīz ikviens šis veidojums kustējās, izdvesdams dažādas tonalitātes skaņas. Pārsteidzoši, bet tie šķita teju dzīvi.
- Tās sauc par mašīnām, - man blakus atkal bija nostājies kalsnais vīrietis ar nepatīkamo seju. – Fascinējoši, vai ne?
Saruna norisinājās pie viena no eksponātiem – tam bija daļēji cilvēcisks veidols, tomēr pati ierīce sastāvēja no metāla un zobratiņiem, un droši vien kāda neliela tvaika katla, kas tos visus kustināja. Man pat ir grūti to visu aprakstīt. Iztēlojieties cilvēka krūšutēlu, kas pilnībā salikts no groteskām metāla detaļām – zobratiem, caurulēm, gultņiem un tamlīdzīgām lietām. Vietās, kur nav bijusi iespēja šīs detaļas saskrūvēt vai sakniedēt, izmantotas ādas sloksnītes. Piedevām ierīce kustējās. Tā rotēja ap savu asi, klusi čīkstot. Tā kustināja to, ko varētu raksturot kā rokas, izdvešot klusus svilpienus, ko pavadīja tvaika mākonīši.
Un tas bija tikai viens no eksponātiem. Pārējie bija līdzīgi veidoti. Kā teica kalsnais vīrietis – dažādu veidu un izmēru mašīnas.
Baisi un fascinējoši vienlaikus.
Visa telts iekšiene dūca, sanēja, čerkstēja un kustējās. Es gribēju pajautāt, ko šīs mašīnas dara, bet mans sarunu biedrs jau bija nozudis. Manīju viņa kalsno stāvu nostājamies blakus kādam apmeklētāju pārim.
No telts ārpuses atplūda reklāmas balsis, tik tikko sadzirdamas šajā neparasto trokšņu pārblīvētajā pasaulē – uzmanieties no mašīnas... kāds ir tās mērķis...
- Šķiet jums patīk šīs ierīces, - kalsnais vīrs bija atgriezies.
- Tās ir... – es meklēju īstos vārdus. – Tās ir neparastas.
- Jā, tā tas ir. Vai vēlaties redzēt vēl?
Kalsnā vīra plānajās lūpās rotājās savāds smaids. Es nespēju saprast tā nozīmi.
- Varu jums parādīt vēl daudz vairāk. Jums tikai jāpiekrīt nākt man līdzi.
Turpinājums sekos...