Stāsts ir patiess. Pie manis uz visu vasaru atbrauca mana māsīca un mēs ļoti labi pavadījām laiku, līdz brīdim, ka iezvanījās mans telefons. Kad pacēlām telefonu kāds šausminošā balsī teica: Esmu pie tavas mājas! Un nolika klausuli.Mūsu pirmā doma bija ka mūs kāds izjoko, bet pēc 5 min. zvanīja atkal un teica: Esmu pie jūsu durvīm! Mēs ļoti uztraucāmies tapēc ieslēdzāmies manā istabā un gaidījām kas notiks, kāds sāka klauvēt pie mūsu durvīm un tieši tajā brīdi iezvanījās telefons un tāpati balss teica: Esmu pie tava loga! Tajā brīdi beidza klauvēt un mēs abas paskatījāmies uz loga pusi.
Garām paskrēja melna ēna! Mēs bijām šausmīgi pārbijušās, ka aiz bailēm es izslēdzu savu telefonu lai tas ērms man nezvana. Mēs izskrējām ārā un nostājāmies blakus kokam. Pēkšņi manu māsīcu pagrūda un viņa tieši precīzi ietriecās kokā un nobrāza tā pamatīgi plecu ka pat asiņot sāka. Mēs no bailēm zilas kļuvām un skrējām iekšā. Ieskrienot iekšā mūs sagaidīja vēlviens pārsteigums.
Mūsu lietas kas bija manā istabā bija izmainījušas savas vietas un tas bija ļoti biedējoši, aizmirsu piebilst ka mājās neviena nebija. Vēlāk kad visi atnāca vairs par laimi nekas neotika turklāt kad ieslēdzu savu telefonu bija 5 neatbildēt zvani no tā svešā nummura un viena atsūtīta isziņa kurā bija rakstīts ''NĀVE'', bet nekas vairs nenotika toties katru dienu man neredzot manas lietas maina savu atrašanās vietu un tas ir diezgan spocīgi.
